Paulīna Bārda (dzim. Puskalne) dzimusi 1890.gada 8.jūnijā (pēc vecā stila 27.maijā) Jelgavā. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Stendi. Mācījusies Pastendes un Stendes skolā.

1905.gadā dodas uz Rīgu. Strādā par grāmatvedi aptiekas preču kantorī, vēlāk par aptiekāra mācekli.

1915.gadā iegūst mājskolotājas tiesības vācu valodā un vēsturē.

1915.gadā apprecas ar dzejnieku Frici Bārdu. Ģimenē piedzimst divi bērni – Zigurds (1916.-1984.) un Ulrika Tamāra (1917.-1920.).

Pēc dzīvesbiedra un meitiņas nāves gadu strādā Pociema pamatskolā, tad 3 gadus Rīgā ebreju skolā, kur māca vācu un latviešu valodas. Vēlāk sāk strādāt kā tulkotāja laikrakstā “Pēdējā Brīdī”, tad kā korektore Valtera un Rapas grāmatu apgādā.

Dzejot sākusi jau skolas laikā. Pirmais publicētais dzejolis “Namdurvīs” publicēts 1920.gadā  “Latvijas Sargā”.

Pirmais dzejoļu krājums “Vientulības prieks“ iznāk 1932.gadā. Nākamie dzejoļu krājumi iznāk pēc ilgāka pārtraukuma - “Rudens putniņš” 1973.g., “Vakarsaulē” 1982.g., dzejoļu grāmatas bērniem “Vanadziņš un mazputniņi” 1974.g. un ”Bērnu dienas” 1979.g.

Rakstījusi arī stāstus, kuri ir publicēti tikai periodikā.

Kopā ar Antonu Bārdu sakārtojusi Friča Bārdas dzejas grāmatu “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam” (1923.) un “Vēstules” (1926.)

Tulkojusi A.Širokauera romānu “Vecā un jaunā mīlestība”, N.Ņekrāsova “Ģenerālis Ķepainis”(1955.), J.V.Gētes, A.Puškina, T.Ševčenko un citu autoru darbus.

Mirusi 1983.gada 7.oktobrī Rīgā.  Apglabāta Umurgas kapos.


Paulīna Bārda

Atmiņas

Atmiņas ir atskatīšanās uz pagājušo, uz bijušo, kas neizdziest un neizbālē. Atmiņas ir katram cilvēkam. Un mūža galā katrs tās savās domās pārcilā, pārskata, nopūšas un saliek tās atpakaļ savā sirds kambarī. Lai tās tur guļ, kamēr gulēt aiziet pats uz visiem laikiem. Tas sevišķi prātā nāk, staigājot pa kapsētu, dažkārt izlasot uzrakstus uz piemiņas plāksnēm. Kapsēta ir kā nopļauta pļava, dzīve – kā pļava, kur visa zāle un ziedi vēl elpo, līgojas, šalc un smaržo.

Tā tas ir arī šodien, 1962.g. 9.jūlijā, kad sēdu Rumbiņos, laukā, pie galda mājiņas sienmalī. Visapkārt saule, zaļa zāle, zaļi bērzi. Klusums un vientulība. Jau kuro gadu es te tā sēdu? Sākot ar 1915. Bet neba visas vasaras bij tādas! Mans prieka un laimes limits laikam ticis pāragri izsmelts. Tagad jādzīvo taupīgi – no sakrātā. Bet sakrāto negribu aiznest kapā līdzi. Gribu kaut ko uzrakstīt no tā, ko atceros par Fr.Bārdu – savu vienīgo īsto draugu šinī pasaulē. Bet, rakstot par Fr.B., man jāpastāsta arī par sevi pašu – kas es biju, ko darīju, un kā mēs satikāmies. Kā mēs satikām katrs taisni tādu otru cilvēku, pēc kāda ilgojāmies/ Kas es viņam biju, to liecina viņa dzeja. Man viņš bija visu sapņu piepildījums un vēl pāri palikums visam mūžam.

Mana bērnība

Zelta laiciņš, neaizmirstams...

Esmu piedzimusi Jelgavā, kur mani vecāki, būdami laucinieki – bezzemnieki, aizbraukuši laimi meklēt pilsētā, pie tēva brāļa, kas tur tobrīd cēlis mājiņu un pelnījies kā preču izvadātājs – ormanis ar vairākiem zirgiem. Sākumā mans tēvs brālim palīdzējis, vēlāk pārgājis citā darbā.

Tā pilsētā vecāki nodzīvojuši piecus gadus. Tad viņus dzīve uz akmeņiem vairs neapmierinājusi, un viņi griezušies atpakaļ uz laukiem, uz savu dzimto pusi – Stendi, Kurzemē, Talsu rajonā.

Būdama jau toreiz 5 gadus veca, tagad ļoti labi atceros brīnišķīgo pārmaiņu – no ielas zaļā pļaviņā. Tas iespiedies atmiņā tik spilgti kā dažam bērnam pirmais koncerts vai pirmā teātra izrāde. Vēl šobrīd redzu to saules spožumu un tās zāles zaļumu, kas toreiz apņēma mani. Turklāt vecaistēvs un vecāmāte, jēriņi, vistas un cālīši. Mums, pilsētas bērniem, viss neredzēts, jauns, ka vai elpa rāvās ciet. Zelta laiciņš, kas joprojām staro kā mirdzoša zvaigzne pāri visam mūža gājumam.

Tad pēc dažiem gadiem sākās manas ganu gaitas, ko izpildīju sešas vasaras no vietas mātes radu mājās, ganīdama gan tikai aitu bariņus pa tīrumiem vien, kā tas Kurzemē tolaik bija parasts. Atkal spožā saule, zaļa zāle, pār galvu zilas debesis. par pelēkiem mākoņiem un lietus dienām negribas atcerēties. Lai tas viss nogrimst pagājībā un aizmirstas. Lai paliek tikai gaisma, putnu dziesmas, lielāko ganu gavilēšana un sasaukšanās, izbiedēta zaķīša skrējiens, vāverītes šmūkstināšana piekalnītes eglītē. Un kur tad “rīcības brīvība”! Tu guli uz muguras zālē un lido līdz ar putniem pa debess telpu, tad tāpat, nepieceļoties, sāc velties uz priekšu līdz lielā grāvja malai un tad, strauji vairākas reizes apgriezdamies, grāvī iekšā, kur tobrīd ūdens nav, jo ir sausa vasara. Rāpies tad atkal ārā un uzbrēc aitām, kas tagad, no tevis nobijušās, sāk skriet prom kā negudras. lai aitas kļūtu gudrākas, es tās panāku, sadzenu vienā ciešā pulciņā pie sētas, uzkāpju staba galā un, garoziņas nomezdama, sāku tām sprediķot kā jādzīvo, kā jāuzvedas. Es domāju, ka aitas saprot manus vārdus, jo man pašai toreiz bij tikai 9 gadi un es ticēju visam, ko dzirdēju un ko lasīju grāmatās, kas visas bij “patiesi un jauki stāsti”. Skolā vēl negāju. Dienas vidos vai rudens vakaros lasīju lielajiem priekšā no visa, kas gadījās pie rokas.

Tie bij jauki brīži un tās bij jaukas dienas, ko tomēr lāgiem aizēnoja žēlabas pēc tēva un mātes, un pēc māsām un brāļa. Es biju viena projām no vecāku mājām. Tā tas bij iegājies – mājās visiem darba nebij, un es izlikos, ka man tas ir patīkami. Bet ak, cik dažkārt bij grūti! Sevišķi, kad mani kaitināja un baidīja lielie puiši – bezsirži, sacīdami, ka mežā ir vilki, kas mani apēdīs, kad gribēšu kādreiz aiziet pie mātes. bet aiziet es gribēju par visu vairāk pasaulē. Brīvajās svētdienās, kādas man atvēlēja pāris reizes vasarā, jau agri no rīta tēva reizi skaitīdama, tecēju līdz lielajam mežam, kur man bij jātiek cauri. Nezināju, no kuras puses vilks izlēks, tāpēc skrēju celiņam pa vidu, pa karstajām smiltīm, visu laiku murminādama: “Mīļo Dieviņ, mīļo Dieviņ ...” Nākošajā dienā, gados izgājusi, raudāju balsī un bez balss. Pieglaudusi pie vaiga mātes lakatiņu, ko glabāju “par piemiņu”, iedomājos, ka ir noticis kaut kas briesmīgs, piem., ka ir nomiris tēvs, ko mēs tik ļoti mīlējām, un ka nu es stāvu pie viņa vaļēja kapa. Un tad es drebošu balsi sāku dziedāt dziesmas no miršanas un bēdām, ko zināju vai desmitām no galvas.

Tā pamazām sirds kļuva vieglāka, un pienāca vakars.

Dienas vidos un vasaras vakaros dažkārt rīkoju bēres kādam nomirušam putna bērnam, kas bij izkritis no ligzdas, vai kādam beigtam tauriņam. Biju bijusi baznīcā un dzirdējusi mācītāju runājam. man patika, ka viens var runāt uz tik daudziem, kas visi cieš klusu. Tā tik bij runāšana! Ganos mana “draudze “bij aitas, mājās bieži sastājās lielie un klausījās, ko tas meitens tur var izdarīties. Tas bija laiks, kad ticība labai lietai vēl pārspēja kautrību.

kad man bij 10 gadu, māte mani aizveda uz Pastendes skolu, kas mums bij tuvāk. Par skolotāju tur strādāja vecs, sirms kungs, vārdā Kopfsteins, ar savām divām meitām – freilenēm. Pie tām sāku mācīties arī vācu valodu. Citādi skolā visa mācības valoda bija krieviska, latviešu valodā tikai bībeles stāsti, ko mācīja pats vecais skolotājs. No visas viņa mācības man prātā palicis tikai viens teikums, ko viņš kādreiz, lielā sašutumā par kāda zēna nedarbiem, teica: “Kamēr cilvēks vēl var nosarkt, viņš nav samaitāts”.

Ar krievu valodu mums gāja grūti, mēs visu dienu bijām mēmi, jo latviski runāt nedrīkstēja. Kas to darīja, to noķēra “spiegs” ar viņam slepeni kaklā pakārtu ādas gabaliņu, ko viņš tad uzmauca pār galvu vainīgajam. Tas savukārt atkal meklēja kādu latvieti. Un tā līdz vakaram. Pēdējam pieķertajam bij jāpaliek pēc stundām, lai mājas vai cik tālu. Nelīdzēja arī piedāvāšanās “atsēdēt” vainīgā vietā, kā es to reiz mēģināju, jo mūsu mājas bij skolai vistuvāk.

Pēc diviem gadiem pārgāju uz Stendes skolu, kur tāpat visas mācības bij krievu valodā, atskaitot latviešu valodu un ticības mācību, bet latviski sarunāties nebija aizliegts. Par skolotāju tur strādāja J.Adamovičs (bij. prof. L.Adamoviča tēvs).

Tā pagāja vasaras un pagāja ziemas. Vasarās joprojām gāju ganos, bet ziemās dzīvoju pie vecākiem un gāju skolā. Visu laiku līdztekus mācījos arī vācu valodu privāti pie skolotāja pēc stundām.

Kad lauku skola bij pabeigta, mēs daži, kas bij ilgāk un vairāk mācījušies, nolikām eksāmenu Talsos. Nu es būtu gribējusi mācības turpināt pilsētā, bet mani vecāki visus bērnus tālākās skolās sūtīt nevarēja, un es viena tādu upuri pieņemt nedrīkstēju.

Tā mulsu un nezināju, ko darīt. Gāju vēl uz privātstundām. Bet cik ilgi? Drīz man būs 15 gadu. Pavasaris arī bij klāt. Kādu vakaru, nākot muižai cauri, satiku muižas pārvaldnieku jeb muižkungu. Viņš mani uzrunāja: “Ko tad tu tā mācīdamās domā darīt? Kļūt par freileni?”- Jā, - es teicu, - par kalponi muižā jau nu gan nepalikšu. Braukšu kaut uz Rīgu darbu meklēt. “Traka pasaule!” norūca muižkungs. Tas bija 1905.gads.

Zelta laiciņš neaizmirstams,

Tava saule spīd

Augstu lielai dzīvei pāri

Vēl šobrīd.

Agrā jaunība

tagad es biju liela. Man bij jākļūst patstāvīgai, jāieiet lielajā dzīvē. Bet ko darīt? Kur palikt? Kur mācīties? Skolā mani visvairāk bija sajūsminājuši stāsti par Lomonosovu. Kā viņš, vienkāršs zemnieka dēls, varēja tik gudrs kļūt? Kāpēc es nevarētu kaut drusku viņam līdzināties?

Kā muižkungam biju teikusi, pie tā arī spītīgi paliku: braukšu un braukšu uz Rīgu.

Bet kā uz Rīgu aizbraukt? Un ko tur iesākt?

Ar šo brīdi sākot man arvien ir laimējies, arvien dzīves ceļā man gadījās labi un izpalīdzīgi ļaudis. Taisni neticami, cik labi!

Tā nu gadījās, ka pie mums ciemā atbrauca tante – mātes māsa, kas dzīvoja Rīgā. Nu bij man skaidrs, ka braukšu viņai līdzi. Man vēl nebija pilni 15 gadi, un visi brīnījās par manu iedomu un drosmi, kaut gan īstenībā biju un esmu joprojām bailīga kā no zaķu cilts. Beidzot mani atlaida arī – Dieva ziņā, kā teica tēvs, kas nekad neko neliedza.

Siltā plaukstoša pavasara vakarā tanti veda uz staciju. Es ar savu drēbju pauniņu pie rokas ierausos ratos un, atmuguriski sēdot, vēl ilgi atvadījos no mājām un visiem mīļajiem, kas tur palika. Žēl bij ļoti, bet noturējos un nelēcu ārā no ratiem. Braucām naktī. No rīta bijām Rīgā!

Rīga! Ak tad tāda tā bij! Torņkalns bez torņiem, trokšņi, dūmi, ļaudis kā mudž! ne vairs birztaliņu, ne pļaviņu. Likās, ka saule apstaro kādu lielu, apgāztu skārda bundžu, kurai nedrīkst ne pieskarties, ne apkārst apiet. Jāturas vienā virzienā, tikai uz priekšu.

Tantes draudzene, pie kuras mani aizveda, dzīvoja netālu no stacijas lielā namā, glītā jumta dzīvoklītī. Viņas vīrs bij pasta ierēdnis, un viņa apsolīja mani paturēt, kamēr sameklēs man vietu un darbu.

Pēc dažām dienām viņa mani aizveda pie kādas vecas vācu dāmas, kas mani kādu laiciņu izkalpināja dažādos sīkos darbiņos un tad, mani novērojusi, ieteica man vingrināties tirdzniecībā. Viņa sastādīja sludinājumu un nodeva vācu avīzē: “Ein junges Madchen wunsch das Kaufmannische zu erlernen.”

Kā par brīnumu otrā dienā atnāca kāds glīts sirms kungs un tūlīt pieņēma mani darbā. Šis kungs saucās Richards Deubners. Viņš turēja mazu aptiekas preču kantorīti toreizējā Kungu ielā, Vecrīgā. kantoris gan vairāk pastāvēja formas pēc, jo Deubners bij tikko apprecējis bagātu sievu – krievieti, un nodarbošanās viņam šķita tikai blakus lieta.

Mans darbs bij pieņemt pa telefonu pasūtījumus, izrakstīt pavadzīmes un nodot tās puisim, kas tad preces izvadāja vai iznēsāja pa aptiekām. Darbs bij viegls un saprotams. Tantes draudzene, pie kuras nu atkal dzīvoju, sāka jau mani godāt par “buchhalteri”. Alga gan man bija tikai 6 rbļ. mēnesī. Ar to bij jādzīvo un jāiztiek. Tomēr biju pārmērīgi laimīga un priecīga. Ik rītus vai lēkādama tecēju uz darbu. Iztērēt dienā drīkstēju tikai 20 kap., jo par dzīvokli pagaidām nemaksāju. Dažreiz nopirku par visu naudu šokolādi, atsēdos apstādījumos un apēdu visu uzreiz. Tas bij varens baudījums! vecā vāciete, kuru es tagad reizēm apciemoju, gan sacīja, ka tā ēst neesot labi. varot gan atļauties kādu kūku, bet tikai reizi nedēļā un pa vienai. Viņa tad nāca man līdzi uz konditoreju, un mēs ēdām katra vienu kūku, lai pieradinātos pie kārtības. Tas bij piliens jūrā jeb lācim zemeņoga. Tomēr tāda atturēšanās audzināja raksturu. Nedrīksti! Nevari! Pietiek!

Šādās atturības dienās gāju vecai kundzei līdzi uz viņas māju mācīties klavieres spēlēt. Tas notika varbūt kādas reizes desmit. No visa atceros tikai “eine, zwei...” Vecai lāga dvēselei laikam patika kādu atbalstīt un audzināt. Lai viņai pateicība par to!

Un drīz man laimējās atkal.

Kantora telpas Deubners īrēja no kādas Holma kundzes, arī vācietes. Holma kundze bij labi pārtikusi, ja ne bagāta, un dzīvoja viena plašā dzīvoklī kopā ar savu kalponi Anniņu. Staigājot pa kopējo koridoru, man bieži iznāca ar viņām satikties un sarunāties. Holma kundze sāka no rītiem man piedāvāt kafiju ar kliņģeri, beidzot arī pusdienas, un galu galā viņa pieņēma mani pie sevis dzīvoklī. Par to man bij, īpaši svētdienās, jāiet pastaigāt ar viņas lielo raibo kurtu (windhund), jāaizskrien pēc avīzes un dažreiz jāpalasa viņai priekšā, jo Anniņa arī bij veca.

Tagad man alga man palika pāri, un es varēju dzīvot tīri labi. Tikai kur nu Lomonosovs, kur mācīšanās? Un cik ilgi varēšu tā dzīvot? Tiesa, vācu valodu iemācījos arvien labāk, bet tas vēl bija par maz.

Un tad nāca man atkal labvēlīgi apstākļi. It kā es būtu kāds laimes bērns, kam visi ceļi pašķiras. Līdz šim biju sastapusi tikai labus ļaudis, labus un godīgus – ar laicīgām, ne garīgām vērtībām. Tagad iegāju izglītotos ļaudīs, inteliģentā ģimenē. Tas gadījās tā. Deubners savu kantorīti likvidēja un ieteica aptiekaram Bartelsam pieņemt mani par mācekli-praktikanti. Tad es vēl neapzinājos, cik šī laime bij liela.

Aptiekars Bartels bij milzīga auguma vācietis, skaists, kupliem baltiem - sirmiem matiem, tādēļ galva izskatījās liela pret šauro, gludo seju ar dedzīgām brūnām acīm. Viņš bija neprecējies, bet dzīvoja kopā ar savu māsu, tādu pašu liela auguma 40 gadus vecu jaunkundzi. Bartelsa mūž sapnis bij bijis iegūt reiz savu aptieku un iekārtot to pēc sava prāta, jo viņš bij pedantiski kārtīgs un tīrīgs. Beidzot, tagad 50 gadu vecumā, viņš bij dabūjis koncesiju atvērt savu aptieku, pie tam Rīgā. Aptiekai bij piešķirts īpašs namiņš Pētersalas ielā aiz toreizējā Ķeizardārza. Pagalma pusē bij plašs augļu dārzs, kas piederēja kādam vācietim Karpam.

Bartels ar neizsakāmu rūpību bij centies pārvērst savu sapni īstenībā. Visa jaunā sarkankoka iekārta spīdēja un laistījās. Visas pudelītes, kārbiņas un trauciņi graciozi stāvēja savās vietās gan aiz stikla un atslēgas, gan tāpat plauktos, ko ik rītus ar mīkstu lupatiņu noslaucīja apkopēja.

Pagaidām aptiekas darbiniekos bija provizors Bartels pats, palīgs Aleksandrs fon Lippe, izsūtāmais puisis un apkopēja. Vēl trūka mācekļa. Par tādu nu kļuvu es.

Dfeubnera kungs bij mani ieteicis, aptiekars bij mani arī kādreiz tur jau redzējis.

1907.gada pavasarī, svētdien, taisni manā dzimšanas diena, mani vientulīgi iesvētīja Jāņa baznīcā.

Pirmdien no rīta gāju uz aptieku “rādīties”. Aptiekars Bartels tūlīt mani pieņēma, sacīdams, lai braucot vien šurp kaut vai šodien. Tā es arī pēcpusdienā ar savu čemodāniņu iesēdos ormanī un braucu. Pie aptiekas durvīm tūlīt parādījās puisis un saņēma manu nesamo. Pats aptiekars bij izgājis, bet viņa palīgs man ierādīja manu istabiņu augšējā stāvā, blakus Bartelsa jaunkundzes istabai, kas bija daudz lielāka un labi mēbelēta.

Tad nāca Bartelsa jaunkundze, šo to man pastāstīja un pajautāja, noveda mani ēdamistabā un ierādīja man vietu pie galda. Nu es varēju iet aptiekā un sākt savu darbu.

Palīgs Lippe bij jauns, laipns cilvēks. Viņš man tūlīt ierādīja svariņus – lielākus un mazākus – un paskaidroja, kā ar tiem rīkoties.

Pārnāca Bartelsa kungs. Aptieku slēdza, un mēs gājām ēdamistabā vakariņās pie labi klāta galda ar servjetēm sudraba riņķīšos. Biju samulsusi un kautrīga. Man piedāvāja no visa, bet neviens mani pārāk neizprašņāja, lai nemulsinātu vēl vairāk.

Pēc vakariņām Bartelsa kungs mani ieveda atkal aptiekā un pastāstīja, kas un kā man darāms. Pagaidām man nebij tādas izglītības, lai mani oficiāli varētu pierakstīt par mācekli, bet es varot strādāt un mācīties pamazām. Algu man došot pagaidām 5 rbļ. mēnesī pie visa brīva. Un tagad es varot iet savā istabā un, ja man bailes, durvis pieslēgt.

Vai tas nebij kā pasakā? Bet ja nu tā nebij īstenība?

Ar tādu satrauktu prātu apgūlos savā jau kārtīgi uzklātajā gultā un – aizmigu.

Bet tas viss bij īstenība! Aiz laimes un bezrūpības man reizēm noreiba galva, jo es nestaigāju vis soļos, bet lidoju. Viss te bija jauns, skaists un tīrs. Arī es biju jauna un bezgala laimīga. Viss man patika tik ļoti, ka visu ievēroju no pirmās reizes.

Bartelsa jaunkundze bij laipna namamāte. Viņas abas ar virtuves kalponi Bertu vadīja saimniecību un vārīja garšīgus ēdienus. Mēs ēdām 4 reizes dienā, kā jau tas pienākas.

Tā kā visi, arī viņu radi, kas ieradās ciemā, bij milzīgi liela auguma cilvēki, tad mani drīz vien sāka dēvēt par “Kleine Seele”- mazo dvēseli. Tāda es šai ģimenē arī paliku visus tos septiņus gadus, ko tur nodzīvoju. Tikai kalpotājiem es biju “mazā freilene”, atšķirībā no lielās freilenes, pašas Bartelsa jaunkundzes.

Tas bij laimīgs sākums kādai vēl lielākai turpmākai laimei, kas tomēr vēlāk norietēja kā saule skaistas vasaras dienas apvāršņa malā. Pēc spožām gaismas pilnām dienām nāca tumsas kalni, kas aizsedza rītus un vakarus.

Laimīgie gadi

Tā nu bija iesākušies mani laimīgie gadi, kuriem es nemaz galu negribēju paredzēt. Biju jauna, vesela , dzīvoju labos apstākļos starp labiem cilvēkiem, kas visi patiesi bij labi, godīgi, kārtīgi, ētiski un morāli tīri. Man nebij nekādu rūpju, ne bēdu, ne saskaršanos ar dzīves ļaunumu. Bartelsa kungs pats bij augstākā mērā apmierināts ar savu aptieku, viņa māsa izdabāja viņam visās vietās un lietās. Lippem bij sava līgava, par kuru viņš reizēm skaļi sapņoja.

Ar līdzjūtību domāju par saviem tuviniekiem, kas palika laukos bet arī viņi drīz iekārtojās labāk. Vecāki pārgāja savā personīgā mājiņā, ko rentēja no 'kroņa” lēti un uz ilgu laiku. tas bij Tukuma rajonā, otra tēva brāļa mājas tuvumā. Tā bij skaista vieta ar diviem ezeriem pie mājas un lielu mežu aizmugurē. Turpmākās vasarās aizvien aizbraucu uz turieni savās atvaļinājuma dienās.

Atkārtoju, ka biju bezgala laimīga. Un laimīgam cilvēkam viss labi veicas. Sākumā domāju, ka diezin vai kādreiz zināšu no galvas visus šos trauciņus, pudelītes un lādītes. bet jau pēc gada zināju pat miegā, kur katra lietiņa stāv un kā to sauc. Biju kā runājošs katalogs. Bartelsa kungs bij visai apmierināts ar mani un, jau sākot ar otro mēnesi, pielika man algu – arvien vairāk un vairāk, līdz pat 30 rubļiem mēnesī pēdējā gadā.

Kā jau jaunībā, atmiņa man bij laba. Zināju no galvas visus telefona numurus, vajadzīgās adreses, etiķetes utt. Toreiz aptiekās bij citādi noteikumi un citāda kārtība – rokas pārdošanā zāles lēja līdzatnestās pudelītēs, tējiņas iesvēra pēc vajadzības.

Vēl jāpiezīmē, ka Bartelsa kungs, būdams vācietis, lāgā neprata latvieši valodu. tad garākās sarunās, īpaši ar kādu trauksmīgu sieviņu, es grozījos turpat un paklusām pārtulkoju viņam nezināmos vārdus. Apkārtējie vienkāršie iedzīvotāji ļoti respektēja iespaidīgo sirmo aptiekaru. “Jūs jau , aptieķera lielskungs, tikpat kā dakters. Manam vecajam, viņš jau tāds izēdājs, lai nu vai kas gadās, lūk, atkal ar māgu. Nu jau trīs dienas iet kā ūdens.”. Nu visas šādas izrunāšanās “dakters” skaidri saprata tikai vārdu ūdens. tad viņš arī zināja, ko iedot. Un viņš nosauca attiecīgu tinktūru, un es to ielēju pudelītē, pie kam viņš svinīgi piekodināja: “3 reiz dienā pa 20 pilien pēc ēšan uz ēdamkarot ūden”.

Jo bieži tas gadījās pirmajā gadā, kad aptieka vēl bij jauna un darbinieku mazāk. Tādas jocīgas izdarības mēs piedzīvojām daudz. Es tās paturēju prātā, un vēlāk pie vakariņu galda mēs krietni uzjautrinājāmies. Pats B. kungs no savas agrākās prakses arī zināja bezgala daudz stāstīt.

Visos šais sīkumos es aptiekaram tomēr biju izdevīgs darba spēks, jo provizori un palīgi izmaksāja daudz vairāk.

Tā jaunā aptieka ātri iesakņojās savā rajonā un sāka plaukt un ziedēt. Tuvumā konkurences nebij, bet fabriku daudz. Un visi strādnieki nāca pēc zālēm uz fabrikas rēķina. Bez tam vieta bij apdzīvota.

Drīz vien vajadzēja pieņemt provizoru, otru palīgu un otru mācekli. Pret mācekli es jau biju kā vecākā un “mājas inventārs” ģimenes loceklis.

Un Bartelsa jaunkundze tad nu mani arī uzskatīja kā bērnu, kas jāaudzina.

Varbūt šī vāciešu stingrība un sīkumainība bij par svētību manai jaunībai, bet es tomēr jutos kā klosterī. Viņiem bij daudz grāmatu, varēju daudz lasīt, varēju ar B. jaunkundzi iziet kopējās pastaigās pa Ķeizardārzu. Bet viena? Kur man vienai jāiet? Retu reizi pie “tantes” uz brīvdienām, bet tad jau pulksten 6-os vakarā man bij jābūt mājās, ja ne uz kafiju, tad uz vakariņām. Un ko pie tantes es pusdienās esot ēdusi? Tā laika turīgiem vāciešiem laikam bij neiedomājami palikt kādu dienu bez kārtīgām pusdienām. Un tādās reizēs es arvien biju ēdusi “Zwiebelklop und Kissell”, kas man vislabāk garšoja. Tā pamazām iemācījos izmeloties, līdz nonācu pie briesmīgi lieliem meliem.

Visu savu brīvo laiku nedrīkstēju šā tā izniekot, tādēļ pirmā gada beigās sāku nopietni domāt par mācīšanos, lai noliktu attiecīgo eksāmenu. Toreiz tas bij laikam 5 klases vīriešu ģimnāzijas.

Tā nu sameklējām un sarunājām skolotājus, kas nāca pie manis 2 reizes nedēļā mājās, ēdamistabā no 3 – 4 pēc pusdienas. Mācījos arī latīņu valodu. Tā nu man bij kārtīga nodarbošanās katru vaļas brīdi un ik piekto dienu, kas mums katram bij brīvdiena.

Bet – bet – man tā kā kaut kā trūka, man nebij nekāda prieka. Pārējiem darbiniekiem bij savas atgriešanās, savas satikšanās. Pat jaunais māceklis, kāds lauku aptiekara dēls, brauca uz Jelgavu pie savas izredzētās ar puķu pušķi un dzejoli, ko es viņam sacerēju. Man nebij nekā. “Sie sind noch ein Kind”, sacīja B. jaunkundze.

Sarakstīšanās ar nezināmo.

1908.gadā, kad biju palikusi 18 gadus veca, manā dzimšanas dienā no rīta uz kafijas galda man bij nolikta vāze ar baltām narcisēm. Ūdenī, zaļās vāzes dibenā, mirdzēja zelta 5 rbļ. gabals. Tik jauki mani apsveica.

Drīz pēc tam aizgāju pie fotogrāfa. Iznāca smukas bildītes. Ko ar tām iesākt? Aizsūtīju vecākiem, tantēm, draudzeņu man nekādu nebij. Kaut varētu iepazīties ar kādu patīkamu jaunu cilvēku! Iedotu arī viņam savu bildi. Te aptieka neviena tāda nebij, un tas viss tā kā par tuvu. Braucot tramvajā skatījos uz visiem, kas tur sēdēja. Nē, tur arī nekā nevarēju saredzēt. Ar grūtu sirdi urbos atkal savās grāmatās, pa starpām lasīju Gētes Fausta I daļu, nekā gan daudz nesaprazdama par Grietiņu, tikai nojauzdama.

Un te nu man kā sūtīta rokās iekrita latviešu avīze ar zināmo sludinājumu. Kā tas gadījās? Kāpēc taisni tai dienā un tai brīdī, kad cilāju savas fotogrāfijas un kad man bij laika avīzi skatīt?

Aiz aptiekas dārza bij mājiņa, kur dzīvoja kāds strādnieks. Tam bij meitiņa Marija, kas gāja ģimnāzijā. Marija šad tad pie manis ienāca, mājup nākdama, ar avīzi rokā. “Man tagad nav laika avīzi lasīt! Dabūšu vēlāk,” Tā viņa todien nometa man avīzi. Tikpat nejauši, pašķīrusi lapu, ieraudzīju sludinājumu:

“Vēlos iepazīties ar nopietni izglītotu, kliedzošo emancipāciju nemīlošu (Grietiņas dabas) jaunavu.”

Lūdz arī fotogrāfiju, ko uz pirmo vēlēšanos sūtīšot atpakaļ. Parakstījies: “Fausts”.

Tā! Tāds pats Fausts kā tur tai Grietiņai. Bet Grietiņas vārdu gan nerakstīšu, ja vispār rakstītu.

Bet kāpēc gan ne? Neviens jau nezinās un nemanīs. Un fotogrāfijas man taisni ir! Nopietni izglītotu? To es varu vēl panākt. Bet kas tā emancipācija tāda ir?

Pajautāju man draudzīgajam Lippem. Tā un tā, viņš man izskaidroja, kā jau dažkārt šo to no vācu avīzes, ko aptiekā visi lasījām.

Neviens nekā nenojauta. Vakarā “atsaucos”. Uzrakstīju vēstuli, cik gudri mācēdama. Rakstīju par sievieti, par tās likteni, par vientulību, ieliku bildi un aizlidoju uz pasta kastīti. Taču būs interesanti. Neviens jau nekā nezinās. Adresi uzdevu tāpat uz pieprasījumu pastā.

Un tā palika. Aiz izklaidības tā kā piemirsu, kā neiznāca laika, un tā arī pēc atbildes neaizgāju.

Atkal kādu citu dienu, kad Marija man padod avīzi, ieraugu sludinājumu, kur jautāts, kāpēc tāds un tāds paraksts neizņem savu vēstuli? Biju pārgudri parakstījusi: “Nuda veritas”- latīniski, lai būtu “nopietnāk”. Toreiz lasīju arī kādu brošūriņu, kur bij sakopoti vairāki tamlīdzīgi izteicieni latīņu valodā.

Ko tagad darīt? Tas zīmējās uz manu vēstuli. Tātad viņš man atbild.

Brīvdienas man pašreiz nav un uz pastu aiziet nevaru. Ir arī tādas kā bailes. Kas zina, vai tur kāds mani nesagaida? Labāk iedošu puisim – apkalpotājam zīmīti, lai viņš, pilsētā būdams, aiziet un izņem vēstuli. Bet, lai nenes to aptiekā un nedod man tā, ka visi to redz.

Puisis nebij visai apķērīgs, tāpēc bij “apķēries” nākt pa virtuves durvīm un tad mēģināt mani pasaukt un nodot man slēpjamo vēstuli.

Te nu bij gadījies, ka vēstuli viņš parādījis “lielai freilenei”. Tā pasauc mani, un nu bij gara izskaidrošanās, kas tā tāda par rakstīšanu. Neatceros īsti, kā un kad šis ugunsgrēks pamazām nodzisa, bet mani sabāra gan, lai taču no Dieva puses nesākot dēkas ar kādā “Mannspersonām”. “Sie sind noch ein Kind, un pasaule ir tik ļauna.”

Vai es biju tik vainīga? Vai tā “Mannspersona” tur viņā malā bij tik ļauna? Kas to lai zina! Mani tas tomēr ļoti vilināja. Katrā ziņā manas dienas tagad bij tik interesantas, pilnas gaidu un notikumu. Man nebij vairs neviena tukša brītiņa – darbs, mācīšanās un – galvenais – man bij savs noslēpums!

Nākošā brīvdienā laidos pie tantes. Vai nevarētu uz viņas adresi likt sūtīt savas vēstules? Kāpēc ne? Tante nebij tik svēta. Un es taču nesatikos vēl ne ar vienu. Vai tad rakstīt arī grēka?

Un tā sākās sarakstīšanās ar nezināmo tiklab viņam, kā man. Tagad bij manām brīvdienām nozīme, tagad bij manai dzīvei mērķis – mācīties tā, lai attaisnotu savu atsaukšanos.

Viņa vēstules ir zināmas, man par nebeidzamo nožēlošanu un kaunu, manas, ko Fricis tāpat bij saglabājis, pēc viņa nāves sadedzināju. Labprāt pati tagad būtu tās vēl pārlasījusi, bet nu tas vairs nav iespējams. Un nav arī nevienam vajadzīgs. Rakstu par sevi tik daudz tāpēc, ka tas ir sakarā ar Fr.Bārdu un varbūt patiesāk apgaismo to dažkārt banālo uzskatu par sarakstīšanos “caur avīzēm”. Iznācis tas ir tīri nejauši un, kā mēdz teikt, liktenīgi, bez kādas īpašas gribēšanas, bez kāda aprēķina. Tas bij kā lēciens tumsā – no mana puses stipra ilgošanās pēc kaut kā noslēpumaina, no viņ – varbūt vairāk joks.

Tā nu es sāku it kā divkāršu dzīvi dzīvot – vienu visiem redzamu, otru – man vienai zināmu.

Vakaros savā istabiņā, toreiz vēl pie sveces gaismas (aptiekā gan dega gaišas gāzes lampas, bet augšā mēs iztikām ar svecēm, ko dabūju neierobežotā daudzumā), rakstīju vēstules Nezināmam.. tas bij tik brīnum jauki. Krēslas stundās neuzkavējos vairs dārzā pie strūklakas, neskaitīju krītošās zvaigznes, bet – vakariņas paēdusi – pieklājīgi palūdzu: “Darf ichaufstēhen”un steidzos augšā. Man bij pašai sava pasaule. Nekādu satikšanos es nevēlējos, pat baidījos no tās. Taču arī gribēdama nebūtu varējusi to izdarīt, jo uzraudzība pār mani bij tik stingra kā jumts virs galvas.

Jau pašā sākumā arī viņš man atsūtīja savu fotogrāfiju. Nedrīkstēju to, protams, nevienam rādīt. Tai laikā es šo to uzzīmēju ar ogli, piem., veco aptiekaru pašu arī, un tā uzzīmēju un piespraudu pie sienas arī sava Nezināmā galvu – lielu, spurainu, ar brillēm un – bargu. Ko tur kāds varēja zināt? Zīmējumi bij dažādi. Tā ik vakaru, vēstules rakstot, varēju to uzskatīt un dažādi izdomāties. Man patika, ka viņš man iedvesa drusku bailes un ka man tā kā spēki zuda, domājot par tik stipru un dusmīgu vīru. Tas mani atturēja no vēlēšanās satikties nu iepazīties. Tāpēc es aizvien izvairījos un atliku tādas domas tālāk un tālāk.

Tā sarakstījāmies turpat 2 gadu, viens par otru nekā noteikta nezinādami. Es latviešu sabiedrībā nekur daudz negāju, tāpēc arī nevarēju tādu cilvēku nekur ieraudzīt.

Nezināmais gan vairākas reizes izteica vēlēšanos personīgi iepazīties, bet man bij tā kā bailes, kā kauns no sava niecīguma. Beidzot viņš gandrīz vai kategoriski uzrakstīja, ka atliekot tikai divi ceļi: satikties vai aiziet tumsā. Tertium non datus.

Es tad nešaubīgi paliku tumsā,

Iepazīšanās ar Fr.Bārdu

Dzīvoju tālāk. Mācījos savu mācīšanos, lasīju un biju priekšzīmīgi godīga visās lietās: brīvdienās kārtīgi laikā mājās, laikā gulēt. Bartelsa jaunkundze mani uzslavēja un iemīlēja vēl vairāk., Bartelsa kungam es biju tikpat kā uzticības persona. Aptiekas kase bij manā ziņā, pusdienu laikā paliku viena aptiekā. Vakaros saskaitīju naudu un kaudzītēs noliku uz B. galda: Gold, Siber, Kupfer – katru uz savas zīmītes. Vispār toreiz strādāja bez čekiem, visi bij godīgi cilvēki vai tika par tādiem uzskatīti.

Sarakstīšanos ar nezināmo diezin vai būtu atjaunojusies, ja nerastos šāds gadījums.

Aptiekaru pāris bij Tērbatas vācieši. Tur viņiem bij palicis draugs, kāds Dr. Loeciuss. Tā dēlam tagad vajadzēja uz kādu laiku pārnākt uz Rīgu. Bartelsam bij pienākums jauno cilvēku pieņemt pie sevis pansijā. Bet kā nu ar telpām? Apakšējā istabā dzīvoja 2 palīgi kopā. Atlika mana istabiņa, ja es uz laiku aizietu dzīvot citur. Tā arī darīju. Man ieteica istabiņu Dzirnavu ielā Nr.2 pie divām vecām Porth jaunkundzēm.

Tagad es no rītiem gāju darbā un vakaros mājās, kā to darīja provizors, kas aptiekas mājā nedzīvoja.

Vai atkal tas bija liktenis, kas mani virzīja pa to ceļu, kur man bij jāsatiek nezināmais? Aizmirsusi viņu nebiju un aizmirst nevarēju, atlika tikai domāt un sapņot par kaut ko cēlu, “es war so schon gewesen, es hat nicht sollen sein.”

Nāca kāds sīks gadījums.

Kādu svētdienu mani apciemoja mana tālāka radiniece, kas gāja kādā Rīgas skolā, neatceros, kādā. Pie sienas viņa redz to pašu ar ogli zīmēto galvu, ko es pielūdzu kā ideālu. Kas tas tāds? Tā un tā. Varu parādīt arī fotogrāfiju. Meitene skatās, skatās un saka, ka tas jau būšot tāds skolotājs Bārda, rakstot arī dzejoļus.

To es ņemu vērā un uzmanu tādu vārdu presē, jo nu jau es cītīgi lasu latviešu avīzes, žurnālus un grāmatas, ko man šad tad atnes kāds jauns cilvēks, Sitglica mākslas skolas audzēknis, kas par mani interesējas un bieži iegriežas arī aptiekā.

Un tad kādu dienu es izlasu aizrādījumu, ka Ķeniņu skolas telpās notiks Rakstnieku vakars, kur uzstāsies arī Fr.Bārda.

Tur nu gan man jāaiziet.

Un atkal tas gadās taisni manā brīvdienā.

Aizeju viena. Nopērku biļeti 3.rindā, lai labi varētu redzēt un dzirdēt, apzinādamās, ka mani taču neviens nepazīst. Publikas sanāk diezgan daudz. Sēdu un gaidu.

Laikam uzstājās vēl Jaunsudrabiņš un Skalbe arī. Bet kas man ar tiem! Šoreiz man ir īpaša interese. Pa puspievērto durvju spraugu uz blakus istabu redzu kādu slaida auguma kungu kupliem matiem. Kungs staigā šurp un turp un ik pēc brītiņa pabužina savu spuraino matu cekulu. Tas ir viņš!

Tagad viņš iznāk, uzkāpj katedrā un sāk lasīt, laikam rakstu “Par garīgi vērtīgo un derīgo”.

Skatos un klausos, klausos un vairāk skatos. No kunga man bail – pārāk bargs un gudrs liekas, bet no viņa salīdzinājumiem lasāmajā rakstā šķiet, ka viņš būtu laucinieks. Par raksta saturu un nozīmi daudz nedomāju. Man svarīga šoreiz pats cilvēks. Un tad man jādomā: Nē, nē, man bail! Es nekādu satikšanos negribu.

Beigās eju mājās, bet uz ielas pie izejas durvīm vēl pagrozīšos. Jāredz, vai viņš tāds arī nāks zemē, vai viņš arī ies uz mājām? Taču kaut kur mājas viņam ir. Līdz šim mans Nezināmais bij tikai izplatījumā, kaut kur tālos gaisos, kaut kas nereāls.

Kunga nāk gan lejā. Arī viens, cēls, platā paīsā mētelī, skaistu sūnu zaļu velūra cepuri galvā. Kungs paskatās uz augšu, uz debesīm, it kā zemes dzīve viņu nemaz neinteresētu, tad apgriežas un aiziet uz otru pusi. Es arī eju – uz savu pusi. Mani viņš nav ne manījis, ne redzējis. Tagad viņš aiziet tumsā, tai tumsā, par kuru viņš runāja pēdējā vēstulē. Lai! Mans Nezināmais paliek gaismā, ļoti t;alā, plašā gaismas lokā, līdz kurienei aiziet tikai sapņi un vieglas, gaišas domas.

Tas bija 1910.gada 5.novembrī.

Aizgāju mierīgi mājās un par redzēto un dzirdēto vairs daudz nedomāju. Kungs bija bargs, svešs, nopietns. Par ko es ar viņu runāšu? Citādi bij vēstulēs. Tur viņš bij maigs, pievilcīgs, kaut arī vārdi dažkārt bija skarbi. Tādu cilvēku uzskatot zūd spēki, bet ne aiz bailēm, spēki zūd aiz bezgalīgas padevības, aiz vēlēšanās darīt viņam tikai labu. Visu mūžu. Lai viņš tāds paliek man atmiņā kā nesasniegts ideāls.

Tā pagāja vairākas dienas.

Bet rad, naktī uz 11.novembri, es redzēju sapni. Tādu sapni, ko neaizmirst nekad. Šis sapnis pārspēja īstenību toreiz, un vēl tagad jūtu to skaidrāk un gaišāk nekā daudzus jaukus īstenības brīžus nomoda dzīvē.

Redzu šādu sapni. Ir taisni tāda kā mūsu tagadējā birzīte Rumbiņos. Ir agrs pavasaris. Es eju pa iemītu taciņu. Visapkārt tikko plaukstoši bērzi, zem kājām pērnās lapas. Gaiss tik dzidrs, tik viegli elpot. Vidū bērzos pretī nāk man cēlais kungs. Viņš mani sveicina un, pienācis klāt, saudzīgi noskūpsta uz pieres. Tad kaut ko klusu saka un – aiziet, cepuri mazliet atbīdījis atpakaļ, kā viņš to darīja toreiz, iznākot no Ķeniņu nama, un kā to vēlāk bieži mēdza darīt. Pārlūst kāds zariņš, iešalkojas bērzi, un es – satraukta – pamostos. Un raudu. Vēl jūtu zemes smaržu un plaukstošo bērzu zaļo maigumu. Tagad man viņa žēl.

Nē, par to man viņam jāaizraksta. Lai viņš pa sapņiem tā apkārt nestaigā.

Vai atkal tas ir liktenis, kas velk mūs arvien ciešāk kopā? Par likteni var saukt katru gadījumu, bet te jau ir jāpadodas. Man vairs nav spēka atteikties.

Nākošā dienā uzrakstu viņam īsu vēstulīti, ka esmu viņu dzirdējusi, redzējusi un vaigu vaigā skatījusi. Uzdodu savu īsto vārdu un adresi, jo tagad vairs neesmu “klosterī”.

Protams, viņš man tūlīt atbild un atkal lūdz satikšanos. Es nolieku nākošo brīvdienu, pie savas mājas. Bet vai nu aiz bailēm vai uztraukuma, vai patiesi bija kas atgadījies, es saslimstu ar augstu temperatūru. Nevaru no mājas iziet. Steidzos to viņam paziņot, sūtīdama pēdējā mirklī zīmīti ar ekspresi, kādi toreiz stāvēja uz ielu stūriem.

Kad dzīvokļa kalpone pārnāk, es atviegloti uzelpoju, ka šoreiz vēl grūtais brīdis pabīdīts uz priekšu, vairoties no tā cilvēka, kas cepuri pastumj atpakaļ un cēli aiziet ar paceltu galvu pret debesīm.

Tai pašā vakarā man atsūta lielu balto ceriņu pušķi – tik lielu, ka tas sniedzas no grīdas augstu pāri galdam. Klāt pielikts dzejolis uz bāli zaļa papīra:

                        Zaļu staru šūpulīti

                        Līgo bāla mēness roka…

Kāds viņš labs cilvēks! Cik tas ziemā jauki!

Tagad vairs nebaidos tik ļoti. Atveseļojos drīz un nolieku personīgo satikšanos uz nākošo otrdienu, 21.decembrī plkst.6-os pie savas mājiņas Dzirnavu ielā nr.2. Tad man ir brīvdiena un viss vakars brīvs.

No pusdienām, ko aizeju paēst aptiekā, traucos mājās un nervozēju. Skatos spogulī, sukāju matus un izjaucu atkal. Tā nomudžinos līdz plkst.6-iem. Tad uzvelku mēteli, uzlieku cepuri un, kad 5 minūtes pāri sešiem, eju lejā.

Pēdējā vēstulē esmu uzrakstījusi, ka, iznākusi pa vārtiem, pa trotuāru ejot, noliekšu galvu, it kā meklējot nokritušu kapeiciņu. Zināju, ka ar paceltu galvu nemaz neuzdrošināšos iet. Tā arī bij. Nokāpjot no trotuāra, noliecos kā aizpļauta zāle, jo kungs jau nāk man pretī un sveicina.

Tad mēs sniedzam viens otram roku, pirmo reizi mūžā.

“Es jūs jau pazīstu”, es klusi saku.

-        Jums ir vērīga acs, - viņš atbild.

“Vērīga acs”, es domāju. Un tad mēs runājam par šo un to, vairāk gan runāja viņš, es tikai klausījos.

Gājām pa ielām uz Daugavas pusi un tā piegājām pie Krievu teātra, tagadējā Dramas teātra. “Vai neieiesim?”, viņš uzaicināja. Man bij visādi labi – kaut tikai ilgāk kopā.

Tā mēs visu vakaru nosēdējām teātrī, paši pusčukstus sarunādamies. Lai balsi vairāk klusinātu, viņš arvien pieliecās pie manas auss. Pie mājas vārtiņiem šķiroties, viņš saņēma manu roku un noskūpstīja man pirkstu galus. Es uzskrēju pa kāpnēm kā pa garo pupu debesīs.

Jā, tagad es tiešām biju debesīs. Mana gultiņa bij balts mākonis. Tajā es iekritu un vēl brītiņu vaļējām acīm it kā skatījos uz zemes dzīvi. Tur palika viss bijušais, tur palika viņš, mans līdzšinējais sapņu tēls, bet tagad jau reāla būtne. Kas tagad būs? Ko nesīs rītdiena un visas turpmākās? Ak, cik jauki ir uzticēties kādam stiprākam, pieplakt pie viņa kā pie spēcīga koka. Es iespiedu galvu spilvenā.

Pirmo reizi aizgāju gulēt bez vakariņām, bet izsalkumu nejutu, lai gan, dzīvoklī ienākot, mani apņēma jauka piparkūku smarža: vecās jaunkundzes gatavojās Ziemassvētkiem, priekšnamā bij ienesta eglīte. Tas bija 1910.gada 21.decembris.

Tad nāca rītdiena. Un pēc dienas – vakars, un vakarā man pretim nāca kāds, kas mani gaida. Ak, šī drošā sajūta, ka tevi kāds gaida, ka tu kādam esi vajadzīga!

Bij balta ziema. Mēs pastaigājāmies pa Ķeizardārzu. Un tad viņš mani atkal pavadīja līdz mājas vārtiem.

Un nākošā dienā saņēmu vēstulīti ar dzejoli:

Man gribētos tevi ieaijāt…

Tgad ik dienas pēc vakariņām steidzos “uz māju”. Un ik vakarus Fr.B. nāca man pretim, ja vien viņš nebij aizņemts kādā skolas sēdē.

Šī bij laimīgākā ziema manā mūžā, ar tikpat laimīgu pavasari.

Bieži līdz pusnaktij mēs staigājām pa klusajām ielām, sevišķi gar preču staciju, kur toreiz bij tiko iestādītas jaunas liepiņas. Turpat auga arī daži veci, plati vītoli. Zem tiem mēs arvien apstājāmies. Tur radušies Fr.B. dzejoļi, piem., “Mēs abi ar cilvēciņu”, kā viņš mani pa jokam sauca. No šī apzīmējuma iznāca cilvēcīniņš – īniņš, kamēr palika Īniņš, kas nepavisam nav saīsinājums no mana kristītā vārda.

Mājās pie mums Bārda nedrīkstēja nākt, jo tas kļūtu zināms aptiekas jaunkundzei.

Tā mēs gandrīz ik vakarus izstaigājām garus ceļus. Bieži bez mērķa, bez vajadzības braucām ormanī, zvaniņiem skanot. Fr.B. man stāstīja, ko kuro dienu piedzīvojis, ko izlasījis nesen un vispār. Es nebiju tik daudz lasījusi, man nebij tādu grāmatu. Biju arī vairāk kā 10 gadus jaunāka par viņu. Tad viņš man sāka dot visādas grāmatas un uzaicināja mani pie sevis mājās. Aiziet varēju tikai pa savām brīvdienām, t/i/, katru piekto dienu. Tā mums, visiem darbiniekiem, bij nolikts.

Fr.B. dzīvoja Aleksandra (tagad Ļeņina) ielā nr.28 – 7. Tā bij liela istaba lielā, labā dzīvoklī.

Aizgāju turp gandrīz katru brīvdienu. Dažreiz tur bij daudz ziedu. Reiz sarkanas rozes, vesels klēpis, gulēja kaktā uz grīdas.

Kāpēc tā?

Tās viņš atdotu man. To es nevarēju pieņemt. Tad viņš vienu sarkanu rozi piesprauda pie manas tumšzilās platmales, un mēs gājām pa sniegotām ielām kā no pasakas izkāpuši.

Rozes…

Tās bij sūtījusi kāda sirds, kuras atstumtībā es taču nebiju vainīga. Vai varbūt tomēr?

Vēlāk Fr.B. man visu sīki izstāstīja. Tad man novēlās akmens no sirds.

Laikam gan pavisam reti cilvēki var tik ideāli godīgi būt, kāds bij Fr.Bārda. Par to vislabāk liecina viņa dzejolis:

Kad cietējs niknā slimībā

Ar skatu, mokās apskaidrotu, tev veras dvēsles dziļumā

Un kunkstu, tikko izdvašotu,

No tevis palīdzību lūdz,

Bet tu – tu stāvi nespēkā

Un līdzēt nevari nekā –

Ak dievs, cik brīdis tāds ir grūts!

Bet simtkārt grūtāk vēl kā tas

Ir skats, pilns dzīves prieka, gribas,

Kas lūdz no tevis mīlestības.

Tu jūti: sirds šī atdodas

Tik tev uz dzīvību un nāvi,

Bet tu it kā zem lāsta stāvi:

It visu, visu pasaulē,

Ja lūdzēju tas aplaimotu,

Tu labprāt un ar prieku dotu,

Tik vienu mīļu skatu – nē,

Jo nav tā tavā dvēselē.

Tavs mīlestības viltojums,

Kaut mirkli, kaut ar skatu vienu,

Kā traips un riebīgs netīrums

Tev dvēslē paliks mūža dienu.

Un tādēļ, nepielūdzams, ciets, -

Pats ciezdams, otram ciest tu liec,

Jo mīlestību liekuļot

Ir ļaunāk nekā nāvi dot.

Toreiz es visu to vēl nemaz tā neizpratu, tikai sirsnīgi viņam pieķēros un uzticējos. Tad arī vēl nemaz šis dzejolis nebij uzrakstīts.

Tā bij skaidra un dzidra mīlestība, par kādu B. sapņoja un kādā viņš dzīvoja. To varēja tikai apbrīnot un dievināt. Un to es arī darīju. Ne ar vārdu, ne ar skatienu nenovirzījos no tā ceļa, ko mēs tagad kopīgi gājām. Pat acis nepacēlu pret kādām citām acīm, kas gadījās gan turpat aptiekā, gan ārpusē.

Tai laikā Fr.Bārda izdeva savu dzejoļu krājumu “Zemes dēls”., kas viņam jau bij pa daļai uzrakstīts pirms mūsu pazīšanās. Dzejoļus, ko viņš vēl uzrakstīja, viņš man lasīja priekšā vai nu mājās, vai dažreiz kāda laba restorāna klusā stūrītī.

Tā pienāca 1911.g. vasara. B. man sadeva daudz grāmatu un pats ar lielu biezu sējumu krājumu aizbrauca uz laukiem, uz Rumbiņiem, kur es tagad sēdu un šķirstu savas atmiņu lapas kā vēl neizlasītā grāmatā.

No Andersena pasaku grāmatiņas, ko viņš šķiroties man uzdāvināja, es drīkstēju izlasīt katru vakaru tikai pa vienai pasakai. To es ar prieku darīju, tā paturēdama dāvinātāju vienmēr klātesošu.

Tagad mums sākās lielā gaidīšana: es gaidīju viņa vēstules, viņš – manas.

Ar manām stundām gāja tā palēnām. Svarīgāk man bij rakstīt vēstules.

Pret rudeni mans brīvestības laiks, proti, dzīvot ārpus aptiekas, bij beidzies, un man bij jāiet atpakaļ uz savu istabiņu.

Kas B. iebrauca, es jau atkal biju “klosterī”. Tagad kopā pastaigāties mēs varējām tikai pa manām brīvdienām.

Aptiekaram Bartelsam es biju drošs darba spēks, un neviens no viņiem mani sevišķi nemudināja eksāmenu nolikt. Latīņu valodas skolotājs bij manī iemīlējies, aicināja mani uz satikšanos un neņēma vairs naudu par stundām. Tā mēs šķīrāmies.

Piedevām rudenī es vēl kādu mēnesi nogulēju slimnīcā pēc niecīgas operācijas, kas tomēr izvērtās par diezgan nepatīkamu gadījumu. Nakts dežurante – māsiņa man laikam bij iedevusi pārāk stipras miega zāles, un es kritu nesamaņā uz vairākām dienām. Gandrīz vairs nebijis cerību uz manu atveseļošanos. B., mani tādu redzēdams, to ļoti pārdzīvojis, kas lasāms viņa vēstulēs. Kad mani apmeklēt atnākuši arī Bartelsa kungs ar savu māsu, es gulējusi trako kreklā un runājusi tikai: Aleksander Strasse 28…. Tur dzīvoja Fr.B.

Tā nāca zināms, ka man ir arī pazīstams kāds kungs, kas mani apmeklē. Bet nu jau es biju 21 gadu veca, un man to sevišķi ļaunā neņēma. Nebiju vairs bērns.

Atveseļojusies strādāju atkal aptiekā. Dzīvoju kārtīgi. Saņēmu vēstules un biju laimīga.

Kad mana zināmā māsīca reiz atnāca mani aicināt deju kursos, es noteikti atsacījos. Gribēju, lai tikai būtu “ein anstandiges Madchen”.

Jau agrāk kādā vēstulē un arī sarunājoties biju Bārdam atzinusies, kāda ir mana izglītība un kāds mans “mantas stāvoklis”. Tāpat viņš man kādā garā vēstulē uzrakstīja par sevi daudz ko bez visa tā, ko bijām pārrunājuši personīgi.

Tagad jau iegājām īstas draudzības stadijā, pār kuru joprojām spoži staroja pirmās mīlestības gaišais rīts. Satikties varējām tikai manās brīvdienās, bet vēstules viņš man rakstīja gandrīz katru dienu, dažreiz pat divas vienā dienā. (Tepat jāpiezīmē, ka daudzas no šīm vēstulēm gājušas zudumā kara laikā, kad mūsu mājiņā bij ierīkojušies zaldāti, kamēr mēs dzīvojām Valmierā). Bārda bij tik pacilāts garā un jūsmīgs vārdos, ka man daudzreiz savukārt viņa noskumšanas nebij saprotamas. To sapratu tikai vēlāk. Tā bij viņa nelāgā veselība, kas viņu spieda un mocīja, bet par kuru viņš pilnīgi negribēja atzīties ne sev, ne man.

Pret pavasari mēs arvien izbraucām kaut kur ārpus pilsētas. Bet bij reizes, kad viņš pēkšņi atsūtīja man zīmīti, ka nevar no mājas iziet. Viņu mocīja grūti panesamas galvas sāpes un drudzis. Tad es aizgāju pie viņa mājās, un mēs nodzīvojām visu dienu istabā. Arī tā bij jauki, jo es visu pavasari nesu vai sūtīju viņam ziedus, it īpaši ābeļziedus, kas izklausās neticami. Bet tas gadījās tā.

Pie aptiekas Pētersalas ielā bij plašs augļu dārzs, ko pilsēta 1912.g. atpirka no privātīpašnieka Karpa. Dārzu sāka nocirst un nolīdzināt, lai celtu tur skolu. Šo skolu vēlāk nosauca par R.Blaumaņa skolu, jo R.Blaumaņa brālis tur bij par direktoru. Skola pastāv laikam vēl šodien.

Dzīvodams, aizgājis Rāķezerā makšķerēt, kā to bieži darījis un darīja līdz savai pēdējai vasarai. Ezerā viņš iebraucis ar plostu. Bet tad uznākusi stipra vētra, un makšķerētājs tik tiko nenoslīcis.

Visus šādus pārdzīvojumus viņš man izstāstīja rudeņos, kad atbrauca, ja nebij jau uzrakstījis vēstulē.

Tās vasaras, tās vasaras, kā tās lai aizmirstas! Un tā lielā gaidīšana, ko viņš tāpat pārdzīvoja, jo viņš bij ne tik vien jauks cilvēks, bet sirdsskaidrības ziņā retums un brīnums.

Bet tagad atgriezīsimies reālā dzīvē.

1912.g. rudenī B. mani pierunāja nepalikt aptiekas darbā, bet labāk kļūt par skolotāju, kāds bij viņš.

Uzzinājis kādas vācietes vadītu “labāko meiteņu” privātskolu, kuru es ne visai obligāti varētu apmeklēt pa pēcpusdienām, viņš man ieteica aiziet turp.

Es aizgāju un pieteicos. Vecīgā vāciete pārbaudīja manu inteliģenci un zināšanas un mani pieņēma ar jautājumu, vai gribētu un varētu maksāt 100 rbļ. gadā. Es to varēju, jo tobrīd pelnīju jau 20 rbļ mēnesī pie visa brīva.

Mācības notika kādas ģimnāzijas telpās, pēcpusdienās no plkst.3 – 9 vakarā. No kādām 10 – 12 skolniecēm, atskaitot atbirumu sākumā, sešas tur bij aristokrātes – fon tāda un tāda.

Stundas varēja arī kavēt, jo nauda bij samaksāta. Varēja mācīties, cik ilgi gribēja. Tur bij labi mācību spēki – Dumanskis, Kēlers, Novoslolovs, Sokolova, Benislavska u.c., kas “izskoloto” grupiņu tad reizi gadā novadīja uz Rīgas mācību apgabala komisiju eksaminēties. Pati skolas jeb kursu vadītāja mācīja vācu valodu, kas šīm skolniecēm bij galvenais priekšmets, lai iegūtu vācu valodas skolotāja tiesības, Šīm meitām tāda skola laikam bij vajadzīga tādēļ, ka viņas bij pārāk izlutinātas, lai piemērotos parastam ģimnāzijas režīmam. Mums, dažām nebagātniecēm, kurām bij maize jāpelnī, tas bij izdevīgi citādā ziņā, man it sevišķi: samaksāt es varēju, ja strādāju. Tātad vai nu gadu agrāk vai vēlāk. Pārtikušās meitas skolu vilka garumā, lai sevi nepārpūlētu. Attiecībā uz notikumiem klasē, mums bij liela brīvība: atbildot kājās nepiecēlāmies, pie tāfeles lepnās meitas nedrīkstēja ilgi aizkavēt, lai tās nenogurdinātu.

Tā es nostaigāju tur vienu gadu gandrīz kā neklātienē – pa brīvdienām vien. Tad vēl otru gadu. Bet trešajā gadā izstājos uz laiku no aptiekas pavisam, dzīvoju pieticīgā pansijā un pavasarī noliku vajadzīgos eksāmenus ar mājskolotājas tiesībām vēsturē un vācu valodā, kur dabūju augstāko atzīmi – 5. tas nu bija minimums, ko biju ieguvusi, atsaukdamās uz kādreizējo sludinājumu.

Iznācis tik daudz par sevi runāt, bet tas viss ir tik ciešā sakarā ar Fr.B., ka to no viņa dzīves nevar atraut. Jau kādā vēstulē un tāpat sarunā Fricis arvien man teica, ka tagad viņš dzīvojot vairs tikai manis dēļ. Tas nu ir saprotams tā, ka pēc neveiksmīgā laika Vīnē, kurp viņš bij braucis ar lielām cerībām, viņam nekas vairs lāgā nepatika. Tā viņš spītīgi dzīvoja Rīgā pie sava uzticamā drauga Jēkaba Delles, izmisīgi cīnīdamies ar pagurumu un nospiestības sajūtu. Un tā, lai rastos kāda izklaidēšanās, viņi abi kopā sadomājuši zināmo sludinājumu avīzē. Un tiešām, tas bij novirzījis viņus abus uz citām domām, vismaz uz kādu laiku.

Rudenī Fricis sācis strādāt skolā un turpināja sarakstīšanos ar mani, kas viņu drusku uzjautrināja un izklaidēja. Viņš it kā atspirga, bet gluži vesels nekļuva nekad, lai kā to centās nomaskēt pats sev un varbūt arī citiem.

Tagad, kad mēs jau bijām cieši un nešķirami sadraudzējušies, viņš neatlaidīgi sāka domāt par dzīvi un dzīvošanu, par strādāšanu skolā un vasaras atpūtu laukos, kur viņš uzcels sev atsevišķu mājiņu ar dārzu. Par visu to viņš stāstīja un rakstīja man un rādīja plānus, ko bija sācis jau realizēt īstenībā.

Lāgiem gan, smagākos brīžos, viņš it kā apzinājās, ka ilgu mūžu nedzīvos, bet tad jau būšot man darbs skolā un vieta, kur vasaras pavadīt. Tāpēc, lūk, labāk par skolotāju. Tās pašas vasaras dēļ, ko viņš pats tā mīlēja un par ko varēja tā jūsmot. Reiz pat, saskatīdams mušu pie ievārījuma burkas malas, viņš nešausminājās kā es, bet viņam tā atgādināja vasaru, kaut uz brīdi un tādā veidā.

Jā, viņš gribēja dzīvot. Ar visu sirdi un dvēseli. Bij jāceļ sava mājiņa, jo vecajā mājā dzīvoja brālis un māte un abas viņa slimās māsas. Tur mums vietas nebij. Fricis strādāja ar lielu slodzi, lai visus nodomus izvestu galā.

Bet tikmēr iesākās pasaules karš, un dzīve vairs neritēja pa parastām sliedēm.

Kara gadi un mūsu ģimenes dzīve

Pasaules karš bij iesācies un turpinājās. Arī Frici divas reizes iesauca, bet “izbrāķēja”, gan tuvredzības dēļ, gan vispār. Lai nu būtu kā būdams, viņš nu bij brīvs.

Cilvēki, sevišķi Kurzemē, bij satraukti un bēga no frontes tuvuma uz Krieviju. Arī mani vecāki bij bēguši, bet atgriezti atpakaļ – izpostītā un izlaupītā mājā. Satiksmes vairs nebij. Bet man jau bij savs draugs, kam pieķerties, uz ko paļauties. “Kurp tu iesi, turp es iešu, kur tu mirsi, tur es miršu un kur tu tiksi aprakts, tur arī es gribu aprakta tikt.”

Un tā 1915.g. maija beigās, taisni manā dzimšanas dienā Fricis mani veda uz Rumbiņiem, uz savu jauno mājiņu, kas tikko bij gatava.

Mēs iebraucām no vienas puses, un mācītājs no otras. Skaistā, saulainā pēcpusdienā turpat mūsu jaunajā mājiņā mūs salaulāja.

Mūsu kāzas bij, tā teikt, bez kāzām. Vienīgie viesi bij Friča brāļi – Kārlis, kas bij vecās mājas saimnieks, Jānis – tirgotājs no Limbažiem, un Antons, kas tobrīd dzīvoja Cēsīs un pa ceļam bij jau mums piebiedrojies. Tad vēl lēnām atkliboja Friča māte, jo viņai sāpēja kājas. No slimajām māsām viena bij jau mirusi, bet otra vēl slimoja un nevarēja atnākt. Bij vēl Fr. māsīca, kas man palīdzēja saģērbties, un dažas ziņkārīgas sieviņas, kas dziedāja un vēlāk mani “mičoja”. No maniem radiem nebij neviena, jo laiki bij tik šaubīgi, ka nevarēja zināt, kas notiks.

Mēs nu bijām kopā. Pēc vakariņām kurinājām kamīnu un tad gājām birzītē lakstīgalu klausīties. Pavasaris šūpojās bērzu maigajā zaļumā, un neskaitāmie ziedi visapkārt pļaviņā mūs sveicināja viegli klanīdamies.

Tā sākās mūsu dzīve Fr. apdziedātajā “Baltajā pilī”. Laime būtu bijusi vēl pilnīgāka, kaut nebūtu trakojis karš. Bet tas bij iesācies un plosīja visu un visus.

Satraukumi nāca viens pēc otra. Skolas tika evakuētas, ļaudis klīda un bēga kur kurais. Mēs pagaidām vēl dzīvojām uz vietas, tikai nepatīkami sākām just pārtikas trūkumu.

Pēc diviem mēnešiem arī Fr. brālis Jānis steidzās apprecēties. Tāpat darba dienā, Jāņa paša mājā Limbažos, nosvinējām viņam kāzas.

Tad kādu dienu visi sanāca kopā Rumbiņos un sāka taisīt lielu kulbu, kurā mēs visi sakāpsim un brauksim uz Krieviju.

Es bez kādas atbildības sajūtas un bez bailēm turējos pie sava stiprā vīra. Man viss šķita kā pasakā.

Bet tad mēs viens pēc otra sākām atģisties, ka kulba visus nevarēs uzņemt. Bet kurš paliks mājās? Veco māti ar slimo māsu nevar atstāt, arī braukt viņas nemaz nevar.

Tā galu galā palikām visi atpakaļ. Un droši vien tā arī bija labāk. Savās mājās vienmēr ir labāk.

Friča darba biedri, paziņas un draugi bij aizbraukuši, lielākā daļa uz Maskavu. Fr saņēma aicinājumu braukt uz turieni; bet viņš to negribēja darīt. Viņam patika savā mājiņā tik ļoti, ka viņš bij ar mieru pārdzīvot vēl šo nezināmo, kas varētu nākt.

Pagaidām nekas nenāca. Nodzīvojām pirmo kopīgo vasaru brīnišķīgi jauki. Fr. jutās labi, lasīja daudz, rakstīja kara laika dzejoļus un citus un makšķerēja Rāķezerā. Arī es gribēju viņam līdzi iet, bet mani viņš nekad līdzi neņēma: pa purvu esot grūti iet. Man nemaz nebūtu bijis grūti, bet es paklausīju, kā vispār viņam paklausīju vienmēr un visās lietās.

Vakaros viņš mēdza dienā lasīto man atstāstīt un izskaidrot tā, lai es to saprastu, piem., ja tas attiecās uz filozofiskiem jautājumiem. Tā viņš pats sev atkārtoja un nostiprināja lasīto.

Ik dienas lasījām avīzes un uztraucāmies, bet tieši mūs nekas neskāra, ja neņēmām vērā jau diezgan lielās pārtikas grūtības. Fricis to varbūt mazāk izjuta, jo domāja, ka veģetāra barība viņam labāka, bet es, visus jaunības gadus dzīvojusi īpaši labos apstākļos, to pārdzīvoju diezgan smagi. Sapņos man bieži rādījās visādi gardi ēdieni, sevišķi cukurs, kā mums bieži trūka.

Tā bij vasara, kur mēs vēl bijām divi vien. Un tad gadījās arī visādi raibi jociņi.

Sabiedrība Fr,B. pazina kā nopietnu, nosvērtu, klusu cilvēku. Mājas dzīvē viņš nepavisam tāds nebija. Kaut gan viņš bij par mani vecāks, viņš reizēm varēja būt tik bērnišķīgs, ka es pat neticēju, vai tas ir viņš. Tā, piem., es nāku no vecās mājas ar piena krūzi. Pie mājiņas stūra pazib Fr. galva. Pēc brītiņa tā ir pie otra stūra. Tad viņš apskrien mājai apkārt un metas man pretim tik strauji, ka gandrīz piens izlīst. Viņš ir labā omā.

Citureiz viņš grib ēst pusdienas laukā, zālē uz izklātas segas. Tas vēl nekas. Bet kad viņš kādu vakaru grib man iestāstīt, ka iesim birzītē pa nakti pārgulēt zem bērziem, tad gan es nepiekrītu. Kas tur var gadīties – skudras, čūskas, čigāni, zagļi!

Jā, zagļi! Nekādus zagļus mēs nebijām manījuši, tikai reiz, pirms mūsu ierašanās, jaunajā mājiņā, verandā, ienākusi kāda plānprātīga večiņa ar akmeņiem maisā. Kad jautāts, ko viņa te dara, tā atbildējusi, gribot velnu izdzīt.  Un ja nu tāda atkal ierodas un dzen mūs ārā?

Vai nu sakarā ar šo atstāstu vai kā citādi, bet kādā jaukā vasaras naktī Fricis mani paklusus modina. Verandiņā laikam esot zaglis ienācis, skaidri varot sadzirdēt kabatas pulksteņa tikšķēšanu viņa krūšu kabatā. Jāiet uz veco māju pēc Kārļa, lai nāk palīgā. Un Fricis mudīgi apņem palagu sev apkārt un steidzīgi dodas pa celiņu uz veco māju. Es daru to pašu un lēnām eju viņam pakaļ. Friča garais, baltais stāvs izskatās tik jocīgi, kad tas apzūd vecās mājas dārzā.

Es palieku pusceļā stāvot. Zagli neredzu, un Fricis ar Kārli tūlīt nāks.

Tā arī ir. Drīz nāk abi divi – Kārlis tumšs, Fricis balts.

Viņi pieiet pie verandiņas durvīm un sauc, lai zaglis nāk ārā. Neviens neatsaucas. Tad Kārlis strauji atrauj verandiņas durvis. Neviena nav. Tas nu iznācis kā Linarda Laicena stāstā “Laupītājs”, kur veči ar rungām gājuši laupītāju tvarstīt, saukdami: “Noac prīškā!”

Vēlāk mums pašiem bij lielu lielā izsmiešanās par šādu pulksteņa tikšķēšanu, kas izrādījās kāds kukainis vai ķirmis sienā.

Citādi dzīvojām netraucēti. Svētdienās un ik vakarus aizgājām uz veco māju pie mātes un slimās māsas, izrunājāmies ar Kārli par iespēju karam izbeigties vai turpināties. Viss iznāca tik gudri un pareizi. Notikt tā vien vēl vajadzēja.

Bet nekas nenotika.

Tuvojās rudens, un pienāca ziema. Mājiņā bij diezgan vēsi, bet malkas mums pietika. Fricis gādāja par siltumu, jau vakaros salikdams malku plīts krāsniņā, lai no rīta tikai pielaistu uguni. Naktīs viņš mani apsedza ar savu lielo kažoku.

Pa Ziemassvētkiem mēs aizbraucām uz Limbažiem pie Friča brāļa Jāņa, kam pirms pāris gadiem tur bij uzcelta pašam sava jauna divstāvu māja. Pats viņš apdzīvoja 4 istabu dzīvokli ar verandu. Viņam bij veikals, zirgi, govis un kalpotāji. Mājas jumta stāvā bij divi divistabu dzīvoklīši, no kuriem viens bij domāts Fricim, ja tam kādreiz vajadzētu Limbažos padzīvot. Tāpat mūsu mājiņā bij divas istabas domātas Jāņa ģimenei pa vasaru. Tā bij brālīga un sirsnīga draudzība, kas vēlāk tomēr saira un sabruka, kad brāļi apprecējās un īpaši, kad Fricis nomira.

Rīgas skolas bij izjukušas un evakuētas, tāpēc rudenī uz pilsētu neaizbraucām, bet palikām Rumbiņos līdz janvāra beigām, kad Rīgā dibinājās Latv. izglītības biedrības skola. Uz turieni tagad Frici aicināja par skolotāju, un mēs braucām. Skumīgi šķīrāmies no mūsu mājiņas, kas tagad palika tukša, sniegā ieputināta. Diezgan mēs pa rudeni tur bijām saluši, bet jaukā vasara atsvēra visu.

Braucot pirtiņai garām pa pļavas malu gar Teterkalniņu, atskatījāmies uz sniegos pamesto namiņu un nezinājām, vai , atstādami to pirmo reizi, neatstājām arī pēdējo – jo bija karš, karš, un pilsētā posts vēl lielāks nekā laukos. Bet ko mēs varējām darīt? Bij jābrauc, jāstrādā, lai dzīvotu. Un Fricim tā gribējās dzīvot – sevis un vēl vairāk manis dēļ, kā viņš joprojām teica.

Rīgā Fricis noīrēja mazu 2 istabu dzīvokli tagadējā Lāčplēša ielā nr.16. Dzīvokli ar visām nepieciešamām mēbelēm bij atstājusi kāda vācu ģimene, aizbraukdama uz Krieviju.

Bij jauki un mierīgi, un nebij vairs jādomā par aukstumu. Fricis gāja darbā, skolā, es dzīvoju pa māju. Tante nāca man palīgā manā jaunajā dzīvē. Abas kopā mēs sagudrojām un izdomājām ēdienus no produktiem, kādus vien tirgū varēja sadabūt. Fricis bij priecīgs un pat laimīgs, jo nu viņam bij, kas par viņu gādā, kas viņu pavada un sagaida.

1916.g. marta beigās piedzima mūsu dēliņš Zigurds. Bet tad nāca atkal nepatikšanas: Frici sauca atkal karā. Ar 4 nedēļas vecu bērniņu mēs abi ar Frici braucām uz Valmieru, no turienes viņš tālāk uz Valku, bet es uz Limbažiem, pagaidām pie Fr. brāļa Jāņa.

Drīz Frici tomēr atbrīvoja, un mēs vasaru dzīvojām atkal Rumbiņos, tagad jau ne vairs divi, bet trīs galvas.

Ar visu trūkumu pārtikas ziņā Fricis tomēr jutās labi. Viņš bieži auklēja savu mazo dēlu un priecājās par dzīvi – par jauko dabu, par debesīm un sauli, ko pilsētā redzēja tik maz. Tai vasarā viņš uzrakstīja daudz jauku dzejoļu, arī daudz lasīja un gāja uz Rāķezeru makšķerēt.

Rudenī mēs posāmies atpakaļ uz Rīgu. Tagad dzīvojām citā dzīvoklī – lielākā, bet sliktākā. To vāji apkurināja, un mēs salām taisni briesmīgi. Mazo puisīti sildījām vairāk pie petrolejas lampas, jo arī elektrības dzīvoklī nebij. Tante joprojām nāca man palīgā, sevišķi sagādāt produktus, jo viss bij dārgs un grūti sameklējams.

Tomēr mēs dzīvojām.

Tai ziemā Fricis uzrakstīja “Dzīvīti” un kādu vakaru to svinīgi lasīja man priekšā. Mēs abi staigājām pa istabu un saskatījāmies… Tad viņš smaidīdams apgrieza mani sev apkārt, un mēs pasmaidījām abi. Dzīve. Te nu viņa bija… Un tāda… Bij jāpierod, un mēs pieradām.

Vakaros sēdējām ēdamistabā pie lampas. Fricis laboja burtnīcas un interesantākos domrakstus lasīja man priekšā. Visbiežāk viņš rakstīja un lasīja, kājās stāvēdams savā istabā pie pults. Tur viņš arī steigā, skolas vakaru vajadzībām, uzrakstīja ludziņu “Spārnotās meitas”.

Veselība viņam bij diezgan laba, lai gan rūpju bij daudz un dažādu. Mūsu ģimenes dzīve bij kara laikā sākusies un tā turpinājās.  Nekādu cerību nebij uz labākām izredzēm. Bet lai!

Nākošo vasaru braucām atkal uz Rumbiņiem. Tagad mums bija arī meitiņa Ulrika. Mēs bijām īsta ģimene.

Tā bij 1917.g. vasara, vēl jo grūtāka.

Augustā Fricis aizbrauca uz Rīgu viens pats. Man ar bērniem drošāk bij palikt laukos.

Bet jau pēc pāris nedēļām Fricis ar Antonu abi atgriezās atpakaļ. Fricim līdzpaņemtā manta bij tikai ķengurādas kažoks, pārmests pār plecu. Viss cits bij palicis. Vācieši bij iebrukuši Rīgā.

Dzīvīte, dzīvīte…

Tomēr pārlieku mēs nenoskumām. Baudījām jauko atvasaru ar visu, ko tā deva. Tagad jau bijām apraduši ar pārtikas grūtībām, un tās vairs nelikās tik smagas. Priecājāmies par katru izdevību kaut ko nopirkt un paglabāt ziemai.

Vēlā rudenī Frici aicināja uz Valmieru tur pašlaik dibināmā Latv. izgl.  Biedrības skolā par skolotāju un inspektoru.

Pagaidām turp aizbrauca Fricis viens pats, jo kā lai mēs visi tur bez jebkādām mantām dzīvotu.

Sestdienas vakaros viņš brauca pie mums uz Rumbiņiem, , nākdams 7 km kājām no Ozolu stacijas. Kas tie bij par priekiem! Jau pusdienas laikā es ieliku bļodiņu cepeškrāsnī, domādama: kā būs tad, kad to ārā ņemšu? Vai viņš būs? Kādreiz gadījās arī, ka viņš neatnāca, jo rudens bij vēls un ceļi neizbrienami.

Un tad beidzot, novembra sākumā, viņš mūs veda uz Valmieru. Tumšā vakarā Kārlis sajūdza zirgu, un mēs braucām pa briesmīgiem dubļiem kā pa jūru. “Nav kur steigties,” Kārlis sacīja. “Laiks vēl diezgan.” Bet. Kad bijām jau turpat pie stacijas, vilciens aizgāja. Otrs vilciens būs tikai no rīta agri. Mums bija jāpaliek un jāgaida.

Iegājām ceļa malas mājiņā un lūdzām mūs pieņemt pa nakti. Ļaudis bij laipni un pat atvēlēja mums savu plato gultu. Saspiedāmies tur visi četri un gulējām saldi. Citur plosījās karš. Mēs nedrīkstējām kurnēt. Mums te vēl bij diezgan labi. Naktī noskanēja liels blīkšķis pār mūsu galvām. Kas tas? Melleņu pudele, kas bij turpat mūsu groziņā, bij sprāgusi vaļā, un nu mēs visi bijām melni. Un svešā gulta un palagi arī! Nokārtojāmies kā prazdami un no rīta braucām tālāk.

Valmierā dzīves iesākums bij gaužām bēdīgs. Nebij ne mēbeļu, ne nepieciešamo trauku. Kaut ko sadabūju un iztikām 2 tukšās istabās.

Fricis gāja no rīta līdz vakaram garos ūdens zābakos, strādādams skolā un gādādams pārtiku.

Reiz vēlā pusnaktī viņš uznāca ar pasmagu maišeli. Esot no kāda zaldātiņa nopircis cukuru. Bet ja nu tas nav cukurs, bet akmentiņi?

Bet bija cukurs. Tā mums bij liela laime. Valmierā dzīvoja arī Friča brālēns, Dr. T.Lācis. Viņš bij kara ārsts un mums šad tad pagādāja cukuru. Tā mēs ar šo produktu bijām glābti. Bet kur nu vēl piens un sviests?

Pa retam iebrauca brālis Jānis, bet vai nu viņš varēja zināt par mūsu trūkumu?

Pret pavasari Fricis saslima un nogulēja ilgi. Tikai jūnijā mēs pārbraucām atkal Rumbiņos.

Tā bij 1918.g. vasara. Un jau pēdējā Friča vasara Rumbiņos. Laukos viņa veselība uzlabojās. Viņš tāpat gāja makšķerēt kā citus gadus. Pats viņš iestādīja dažus ķirškociņus un domāja un rūpējās par mājiņas izdaiļošanu. Bērnus viņš mīlēja ļoti un labprāt ar viņiem pastaigājās un rotaļājās. Meitiņa arī jau staigāja, un nu vairs nebij tik grūti ne man, ne viņam – taisni interesanti bij klausīties bērnu bērnišķīgā valodā.

Rudenī Fricis brauca atkal uz Rīgu – tagad jau uz vācisko Rīgu. Vācieši jau ziemā bij ienākuši arī Valmierā. Es ar bērniem paliku vēl laukos.

Rīgā mūsu dzīvoklis bij puslīdz saglabājies, tikai Fricis tagad bij pārvācies blakus dzīvoklī, kas bij ļoti saulains un silts. Tas bij tagadējā K.Marksa ielā nr. 67-71. Tur nu mēs dzīvojām tīri jauki. Mana vecākā māsa, kas toreiz vēl nebij precējusies, pārnāca pie mums, lai man būtu kaut drusku kāds piepalīgs, jo citādu palīgu algot vairs nevarējām. Māsa strādāja pie Markgrafa veikalā un pa vakariem un svētdienām palika pie bērniem, ja mēs ar Frici kādreiz abi gribējām kur iziet. Gandrīz vai vienīgā iziešana šinī laikā tad arī bija Jāzepa Vītola koncerts, kur dziedāja jaunā dziedātāja Olga Pļavniece. Prof. Vītols bija komponējis Fr.B. dziesmas un pats atnesa mums koncerta biļetes.

Māsa palīdzēja mums arī pārtikas sagādē, kas nu jau bija galīgi grūts jautājums.

Mani vecāki bij atgriezušies savā izpostītā mājiņā un jau atkal cik necik iedzīvojušies. Viņi būtu mums kaut drusku palīdzējuši, bet nekādas satiksmes nebij. Viss bij jāpārsūta ar spekulantiem, kas kājām staigāja apkārt. Tāds sūtījums bij trīskārt dārgāks un daudzreiz nemaz netika atnests.

Fricis joprojām vilka savu smago jūgu, strādādams divās skolās, uz kurieni bij tālu jāiet un tālu jānāk mājās. Viņš bij bāls un vārgs, jo mums nebij nekā lāga ko ēst. Gadījās, es atveru durvis, un viņš nokrīt man priekšā zemē. Piezvanīt gan vēl spējis, bet uz kājām nostāvēt vairs ne. Reiz viņš tā bij nokritis vienu stāvu zemāk uz kāpnēm, kad, viņu nevarēdama sagaidīt, pavēru durvis.

Ap Ziemassvētkiem vācieši Frici aicināja par lektoru viņu organizētā augstskolā. Fricis gandrīz izšķīrās, bet – atsacījās, jo spēki bij galā. Tad pat viņš atteicās arī no darba skolā.

Tagad viņš gulēja mājās un it kā veseļojās. Bērni viņu priecināja un īsināja viņam laiku. Sevišķi meitiņa, kā nojauzdama turpmāko, bij viņam ļoti pieķērusies. Vakaros, kamēr es virtuvē vārīju miltu putru ūdenī, viņa nosēdās tētatiņam pie galvas uz dīvāna spilvena, lai drīz aicinātu tētatiņu ‘ammāt”. Fricis katrā ziņā būtu atveseļojies, ja tie būtu citi laiki, ja mums būtu bijis kaut drusku labāk ar pārtiku Un ja viņš būtu gribējis un varējis aiziet pie ārsta. Bet viņam trūka spēka. Un kā lai tas būtu radies? Pat olu viņš neapēda viens, ja mums to gadījās dabūt. Tad mums tā bij jāsadala. Es varēju raudāt un to es arī darīju, bet tas neko nepalīdzēja. Un bij jau arī vienalga – dzīvošana tā nebij.

Tā mēs vilkām savas dienas.

Bet tad uz otra nelaimes rēķina mums iznāca drusku vairāk tikt pie kaut kāda ēdamā.

Janvārī, kādā mierīgā svētdienā, kad mēs visi kopā rūgti baudījām mūsu ģimenes “laimi”, negaidot pie mums iebrauca mūsu svaine, Jāņa Bārdas sieva Ieva. Viņas vecākais puisītis bij ievainojis actiņu, un viņi brauca pie ārsta. Viņiem bij līdzi dažādi produkti, un tā tika mums arī,

Bez tam politiskie apstākļi bij atkal grozījušies. Jau janvāra sākumā Rīgā bij ienākuši lielinieki, kā toreiz sacīja. Sākās atkal cita kārtība. Notika kratīšanas un “pārtikas produktu rekvizīcija”. Tā paša tukšuma pārmeklēšana. Atņēma visu, ko atrada. Pie mums neatrada nekā, jo mazo cukura kulīti es uztraukumā biju nosviedusi zem kāju slaukāmā pie durvīm. Dažus rubļus naudas Fricis jau iepriekš bij noslēpis sienas pulksteņa iekšās.

Viss tas bij jau noticis, kad iebrauca nelaimīgā svaine. Arī Limbažos tāpat uz ātru roku organizētie kārtības sargi darīja savu. Daudzus nošāva, bet brālis Jānis palika dzīvs, jo gulēja slims, un vedējos bija gadījušies kādi pazīstami svaines skolnieki.

Mūsu, tas ir, bijušā Pīpiņa mājā, dzīvoja daudzi rakstnieki: Skalbe tieši mūsu durvīm pretim, P.Blaus – blakus. Skalbe bieži nāca pie Friča, arī citi. Tai laikā daži brauca uz Liepāju.

Fricis nekur nevarēja tikt, bet nebūtu to arī darījis, ja varētu. Viņš nekad nevēlējās būt aktīvs cīnītājs vēstures taisīšanā. Viņa darbības lauks bij un palika dzeja.

Nāve

Tā Fricis gulēja un nīka. Un mēs visi nīkām viņam līdzi. Rakstīt un lasīt viņš neko daudz vairs nevarēja. Kā pēdējo grāmatu viņš vēl lasīja Raiņa jauno lugu, laikam “Spēlēju, dancoju”. Avīzes jau man bij jālasa viņam priekšā.

Visvairāk viņš gulēja uz mutes, jo uztūkums sānos spieda. Ilgi nevarēju viņu pierunāt atsaukt ārstu. Beidzot es aizgāju pie kāda (par to esmu uzrakstījusi Latvijas laikā izdotā žurnāla “Vārds” 3.burtnīcā) un ataicināju to mājās. Ārsts ieteica operāciju. Fricis vēl arvien gulēja un vilcinājās.

Ar svaines Ievas atbraukšanu mums it kā iesākās visas nelaimes – viena pēc otras. Limbažos brālim Jānim vēl arvien draudēja nošaušana, Rumbiņos brālis Kārlis pēkšņi nomira, un mājās palika tikai nevarīgā māte, Jāņa mazais dēliņš gulēja klīnikā ar operētu actiņu. Fricis runāja par miršanu un vēlējās, ja tas notiktu, lai apbedī viņu Umurgā. Es negribēju par miršanu dzirdēt un domāju, ka tā runāt ir nežēlīgi. Un tad beidzot viņš saņēmās un bij ar mieru ataicināt ārstu. 18.februārī es viņu aizvedu uz slimnīcu. Viņš mēmi noglaudīja abu bērniņu galviņas, un mēs lēnām gājām uz ormani.

Slimnīcā viņš vēlējās, lai es viņu aizvedu līdz gultai, bet varēju viņu pavadīt tikai līdz vannas istabai. Pēc brītiņa sanitārs viņu diezgan nesaudzīgi slimnieku ratiņos aizstūma pa koridoru. Es noriju asaras, es te nebiju vairs vajadzīga. Ik dienas gāju viņu apmeklēt un aiznesu kaut ko ēdamu, kaut ko pavisam niecīgu.

Pa to laiku mums mājās negāja labi. Svaine Ieva atkal aizbrauca pie sava puisīša un pārveda viņu no klīnikas mājā. Lai vedēju paēdinātu ( no Limbažiem uz Rīgu bij jābrauc ar zirgu), viņa uzlika uz gāzes plītiņas zupu vārīt.

Pēkšņi bērni plītiņu apgāza, un viss verdošais ūdens noplaucēja Ievas puisīti briesmīgi, manu tikai nedaudz. Tas bij tik šausmīgi, ka kaimiņi, kliedzienus sadzirdējuši, steidzās pie mums. Puisīti pusdzīvu aizveda uz klīniku, mans dēliņš palika gulēt mājās. Mana mazā meitiņa nelaimes brīdī bij iespiedusies kaktiņā un nebij cietusi.

Ievai bij jābrauc uz Limbažiem pie slimā vīra un jābūt arī Rīgā pie bērna, man katru dienu jāiet uz slimnīcu pie Friča un mājās jāārstē slimais Zigurds – mans puisītis.

Fricim pa to laiku bij izdarīta operācija. Viņš gulēja gan bāls, bet izskatījās, it kā atveseļosies. Iebrauca brālis Antons no laukiem un atveda tur sameklētos produktus – teļa gaļu un olas. Varējām būt apmierināti. Slimnieks ēda un jutās labāk. Bet operācija nebij izdevusies, bij jāoperē otrreiz. Ārsti bij kāds vecs – Bergmans un jauns – Romerss. Abi vācieši.

Gāju pie jaunā Romersa lūgt, lai viņš Frici operētu, bet viņš to vairs nevarēja darīt, jo patlaban ārstus mainīja, un viņam bij jāaiziet. Un tā nolēmām taisīt vien otru operāciju, lai pie vienas reizes Fricis izveseļotos, un mēs pavasarī varētu braukt uz laukiem.

Varbūt tas nebij pareizi. Bij šaubīšanās un nezināšana. Laiki bij nemiera pilni, un nekur nekādas citas iespējas nebij kaut ko citu darīt.

Tā Fricim pēc nedēļas taisīja otru operāciju, ko viņš vairs nepārcieta.

Otras šausmas un bēdas mums tai pašā laikā gadījās mājās. Ievas puisīti Edvīnu pēkšņi atveda no klīnikas pie mums, jo viņam esot šarlaks piemeties un klīnikā ar lipīgu slimību nevar nevienu bērnu paturēt. Mani abi bērni tagad bij briesmās, pie tam Ievas dēliņš vēl bij ar drausmīgiem apdegumiem – visa ķermeņa gandrīz trešā daļa pilnīgi jēla.

Ar nākošo Ievas braucienu meitiņu aizsūtīju uz laukiem pie vīra mātes, bet dēliņš arī drīz saslima ar šarlaku.

Bērni bij jākopj, Fricim arī negāja labi. Naktī pēc otrās operācijas man atļāva palikt pie slimnieka. Apstākļi bij gaužām bēdīgi. Vates vietā ārpusē lietoja pakulas ar visiem spaļiem. Es darīju, ko varēju – pakārtoju gultu, padevu slimniekam ūdens lāsi, biju nomodā. Bet ar to nekas nebij līdzēts. No rīta aizgāju mājās pie slimā Zigurda, kas tagad gulēja ar 400 temperatūru. Tāpat Ievas Edvīns.

Pēcpusdienā steidzos atkal uz slimnīcu. Fricis gulēja bāls un vārgs.

Vakarā atbrauca Ieva un atveda Fricim brāļa Jāņa vēstuli. Aiznesu to plkst. 8-os uz slimnīcu, bet Fricis vairs nevarēja balsī runāt. Viņš gluži klusu sacīja: “Lasīšu to rīt.” Tie bij viņa pēdējie vārdi.

Aizsteidzos vēl uz māju, bet apm. pēc stundas pārnāca Antons: pus 9-os vakarā Fricis bij miris. Tas bij 1919.g. 13.martā.

Arī šo nakti negulēju nemaz, jo slimajam Zigurdam temperatūra sakāpa līdz 410, un viņš murgoja stundām ilgi.

No rīta krīze bij pārciesta.

Nākošā rītā Ieva palika pie slimajiem bērniem, un mēs ar Antonu tagad gājām uz līķu pagrabu. Atradām Frici noguldītu uz akmens sola starp citiem mirušiem – saplosītu, sagraizītu. Bij laikam notikusi sekcija, par ko mēs neko vairāk neuzzinājām. Slimības zīmē, ko man vēlāk kantorī izsniedza, bij rakstīts: “Nephritis acuta” – akūts nieru iekaisums. Citos laikos un citos apstākļos to varbūt varēja vieglāk ārstēt. Tagad viss bij par vēlu.

Tagad mums bij jādomā par mirušā iezārkošanu. Mēs ar Antonu to darījām – gājām zārku meklēt. Nebij nekādas izvēles. Visi zārki, kādi vēl atradās, bij rupji, nekrāsoti. Beidzot kaut kur augstāk, it kā paslēpušos, ieraudzījām kādu vieglāku, slaidu, ar gaiši zilu drānu pārvilktu zārku. To mēs arī paņēmām.

Svētdien, 1919.g. 16.martā Frici no kapličas izvadīja mācītājs K.Kundziņš. Sapulcējušies bij daži rakstnieki, draugi un paziņas. No tuviniekiem bijām tikai Antons un es.

Friča bijušie skolnieki, starp tiem Mariss Vētra, Jānis Osis un citi pacēla zārku uz pleciem un nesa tālu ārā no Rīgas. Pie Aleksandra vārtiem gājiens apstājās. Zārku ielika ragavās un attaisīja vaļā. Pavadītāji atvadījās un gāja atpakaļ. Es noskūpstīju Frici uz pieres, kā kādreiz sapnī viņš mani, un arī griezos atpakaļ.

Antons ar gaišzilo zārku ragavās aizbrauca pa šoseju, pa lūstošā ledus gabaliņiem, pretim saulei, ko Fricis tagad vairs neskatīja.

Apstājušies bij Limbažos pie brāļa Jāņa. Pēc tam Fricis pārvests uz līdz apbedīšanai nolikts savā tukšajā mājiņā.

“Sibīrija” un atkal nāve

Šim virsrakstam par pamatu ir mana grūtā dzīve turpmākā gadā Rumbiņos. Ja man kāds drīz pēc tam un līdz šai baltai dienai stāsta par grūtībām Sibīrijā, kur nometināja izsūtītos, tad es katru reizi, arī tur nebijusi, varu iedomāties, ko tas nozīmē.

Tā nu, Frici pavadījusi, griezos atpakaļ pie sava slimā dēliņa, bet biju tik nogurusi, ka nespēju paiet. Kāds garām braucējs vecītis mani uzņēma savos rateļos, jo pilsētā sniegs jau bij nokusis, un aizveda mani līdz pašai Ģertrūdes ielai.

Tagad mēs ar Ievu te bijām abas ar saviem slimajiem bērniem, kas pamazām sāka atveseļoties.

Ieva drīz brauca atkal uz Limbažiem, es paliku viena ar abiem bērniem.

Nākošā svētdienā Antons man atsūtīja telegrammu:

“Šodien, 23.martā, apbedījām Frici.”

Varēju stundām sēdēt un skatīties vienā punktā – vai nu uz grīdas, vai pie sienas, nekā tur nevarēju saskatīt. Kaut kas bij aizgājis, kas vairs neatgriezīsies.

Ieva bij nodzīvojusi pie mums visu pusziemu. Tagad viņa taisījās braukt projām ar visu bērnu. Viņa tikai gaidīja zirgu ar attiecīgu pajūgu.

Man bij jātiek pie savas meitiņas. Kad atsūtīja zirgu, mēs sataisījāmies un braucām. Ja nebūtu meitiņa aizsūtīta, varbūt es vēl neaizbrauktu un tādā kārtā nezaudētu mūsu labo dzīvokli. Bet tagad par to nebij ko domāt. Nāca pavasaris un vasara. Ar vilcienu diezin kad vēl varēs braukt, jo bija vēl kara laiks, sajukums, kontroles. Mēs braucām. Bij aprīļa mēnesis un pats lielākais šķīdonis uz ceļiem, pa kādiem mums nācās braukt. Laimīgi izkļuvuši cauri sargposteņiem uz Juglas tilta, ar dzīvības briesmām devāmies uz priekšu pa dažādiem pārplūdušiem apkārtceļiem. Braucām visu nakti un atkal dienu un nakti. Līdz trešā naktī nokļuvām Limbažos.

Ieva nu bij mierīga mājās pie sava vīra un bērniem, bet ko es? Man te nebija ne vīra, ne māju, ne meitiņas, ko nebiju redzējusi veselu mēnesi. Arī viņa varēja būt jau toreiz inficēta ar šarlaku.

Otrā rītā kājām devos uz Rumbiņiem, pirmo reizi viena pa dubļaino ceļu 15 kilometrus. Antons B. tobrīd bij Rumbiņos, un mēs nākošā dienā aizbraucām uz Limbažiem un pārvedām arī Zigurdu. Bērneļi tagad bij tik jauki – 3 un 2 gadu vecumā. Fricim būtu bijis tāds prieks, bet nu mēs bijām vieni.

Gājām uz savu mājiņu. Lielajā istabā bij vēl eglītes, kur stāvējis Friča zārks, dažas nekārtīgi sastumtas mēbeles. Bērni nemitīgi prasīja: “Kur tētatiņš? Kāpēc viņš nenāk?” Bij tikai mammatiņa, kā viņi mūs savā bērnu valodā sauca un kāda es savam dēlam esmu palikusi vēl līdz šai dienai.

Pasaulē šādu gadījumu ir bijis un būs, bet tāpēc atsevišķu cilvēku ciešanas nav mazākas, un, ja par to grib uzrakstīt, tad jāraksta tā, kā bij.

Un bij tā, ka es nu sāku dzīvot savā mājiņā viena ar saviem mazajiem bērniem Bij atkal brīži, kad es sastingusi skatījos vai nu gaisā, vai zemē un nekā nevarēju tur saskatīt.

Brālis Jānis, par kuru Fricis bij teicis, lai es griežos pie viņa pēc padoma, bij Limbažos savā dzīvē. Rumbiņos bij tikai vecā nevarīgā māte un sveši ļaudis, kas māju apsaimniekoja Jāņa vadībā. Antons bij iesaukts kara dienestā un projām Rīgā. Jānis atbrauca tikai šad tad darbus izrīkot.

Norunāju vecās mājas bijušo kalponi Martu, un viņa par nelielu atlīdzību pārnāca pie manis dzīvot un man palīdzēt. Norunājām dzīvot kopā un nešķirties līdz sirmam vecumam. Marta bij vecīga meita ar bērnu, kas bij uzaudzis pie vecās mātes.

Rūpju un darba mums bij diezgan. Pagājušajā ziemā te uz laiku bij iebraukuši un mitinājušies zaldāti. Mājiņa bij visādi sapostīta un piemēslota, logi šur tur izsisti, verandiņa izbradāta, stenderes apgrauztas – tur stāvējuši zirgi.

Marta bij stipra un laba meita. Viņa mani žēloja un bij visādi palīdzīga. Drīz vien mēs māju uzkopām un jutāmies labāk. Ar atlīdzību Marta bij mierā, viņa gribēja padzīvot vieglāk pēc diezgan grūta mūža cēliena. Nauda man vēl bija, arī tā, ko pēc Friča nāves skola saziedoja.

Mēs cerējām dzīvot.

Bet tā neiznāca. Jānis, atbraucis no Limbažiem, arvien redzēja, ka ar mājas darbiem neiet, arvien trūka darba spēka.

Vai nevarētu Martu dabūt palīgā? Un tā arvien biežāk un biežāk. Līdz beidzot vai katru dienu. Man tas nepatika, bet Marta to nevarēja izturēt, jo viņa bij nākusi pie manis, un lieku viņai neviens neko nemaksāja. Viņa to arī neprasīja – viņa vienkārši ap rudzu pļaujamo laiku aizgāja. Es biju muļķe bijusi, nebiju mācējusi viņu aizstāvēt. Viņa to redzēja un saprata, jo arī sevi es nepratu aizstāvēt. Es ticēju, es ticēju kaut kam un paļāvos uz kaut ko, paļāvos “lietām, kas neredzamas”.

Biju atkal viena un vēl lielākā postā, jo tuvojās rudens ar tumsu un salu. Kā dzīvot tik aukstā mājiņā?

Marta atnāca pie manis tikai pa retam, kad man bij kur jāaizbrauc vai jāaiziet. Man jādara tas bij. Man bij bailes no ziemas.

Iet uz Rīgu? Tur pašlaik plosījās Bermonta uzbrukums. Un dzīvokli arī biju atstājusi. Kā sameklēt jaunu?

Varētu varbūt uz Limbažiem pāriet, vismaz pagaidām, kamēr norimst kara vētra?

Par to jārunā ar Jāni, kaut gan viņš vienmēr tik nevaļīgs, kad šurp atbrauc. Tā pavasarī, kad kāds ormanis apveda no Rīgas dažas mūsu mantas un es Jānim prasīju, vai viņš nevarētu pateikt, cik lai es ormanim maksāju, viņš strupi atbildēja: “Kā es lai to zinu? Tā ir tava darīšana!”

Tagad viss bij mana darīšana. Labais vīra brālis Jānis bij izgaisis. Kam lai tagad prasu padomu?

Tomēr uz Limbažiem es braukšu. Varbūt varu kaut pie svešiem dabūt kādu dzīvoklīti, ja neiznāktu Jāņa mājās.

Jānis bieži veda lauku produktus uz Limbažiem un pat uz Rīgu. Kādu vakaru puspuisim bij jāved jēri uz tirgu. Es piesēdos viņam klāt un braucu uz Limbažiem.

Mēs braucām lēni, saule rietēja, ceļš kūpēja. Nejauši pagriezu galvu atpakaļ, lai pavērotu pasauli, kas palika aiz mums. Uz ceļa kaut kas kūleņoja.

“Puiša Jān, vai nav kāds jērs izkritis?’ es ieprasījos.

- Nudien, viena trūkst! – puisis skaitīja.

Tad viņš izkāpa un gāja jēram pakaļ.

Pārsviedis jēru pār plecu, puspuisis nāca kā dažkārt pestītājs bildē. Man tas dziļi iespiedies atmiņā. No šā brīža es dzīvi redzēju arī no otras puses – darbīgu, nesaudzīgu, pelēku, ar sviedru smaku un putekļiem. Tādi mēs ar puspuisi arī tagad kūlāmies un tikai krēslā bijām Limbažos.

Mūsu runāšana ar Jāni bij īsa.

“Nu jā, Pauliņ, ja tu iesi pie svešiem dzīvot, tas nekā neizskatīsies, bet pie mums, redzi, rūmes nav.”

Ieva man padeva tēju ar svaigi ceptām ķimeņmaizītēm, un mēs ar puiša Jāni braucām atkal mājās.

Nakts bij silta un mīksta, bet radu sirds auksta un cieta. Veikali visi bij slēgti, bērniem kaut ko nopirkt un aizvest es vairs nevarēju. Neteiksim, ka tā bija nežēlība no radu puses, bet mazžēlība jeb liela vienaldzība gan.

Zirgs savicināja asti un atviegloti nosprauslājās: ceļš gāja uz mājas pusi.

Arī man no krūtīm izlauzās aizturēta, smaga nopūta, bet es tūlīt sakodu lūpas, iebāzu mutautiņu kabatā un ieniru nakts klusumā.

Bij izlemts, ka man jāpaliek pa ziemu Rumbiņos. Es zināju, cik tas būs grūti. Bet vai tā nebij manis pašas vaina? Vai es nevarēju enerģiskāk rīkoties? Pati uz savu roku noīrēt dzīvoklīti un dzīvot. Bet ne! Tā bij padevīgā un pazemīgā “kristīgā” morāle, kas man neļāva darīt nepatikšanas un neērtības krusttēvam Jānim. Un viņa ģimenei. Es nemācēju būt patstāvīga un rīkoties patstāvīgi. Ko teiks, ko domās citi? Vai tā būs labi?

Lielie kari bij beigušies. Aiz muguras bij jauka, spoža vasara pēc daudziem posta gadiem. Jāņa ģimene dzīvoja savu jauno dzīvi. Viņi nevarēja iedziļināties kādā citā. Tas būtu tikai nepatīkams traucējums. Gan jau viss ies savu ceļu. Vai pirmo un pēdējo reizi kāda sieviete paliek atraitne? Katram savs krusts jānes.

Un es nesu arī,

Pabijusi dažas dienas, Marta aizgāja atkal. Mēs ar bērniem dzīvojām, lasījām un krājām dzeltenās lapas, gājām vecās mājas dārzā un lasījām ābolus zem Friča ābeles, par kuru gan Antons reiz teica, ka ņemt mēs tos varot, bet tiesības mums neesot. Tie bij rūgti vārdi, bet laikam gan patiesi, jo māja starp mantiniekiem vēl izdalīta nebij. Un šī nedalīšana attiecās uz visu. Mums piederēja tikai mājiņa un pagalmiņš ap to. Nekādu augļu koku un ogu krūmu vēl nebij, izņemot divas jaunas ābelītes un dažus ķirškociņus, ko Fricis pats bij iestādījis.

Nāca rudens. Dienas kļuva vēsākas. Mums malkas nebij. Meži apkārt bij lieli. Friča paša birzītē bij daži pussausi bērzi. Bet bez ierādīšanas es ņemt neko nedrīkstēju. Tā Jānis bij stingri noteicis. Kad būs viņam laiks, tad viņš ierādīs. Kokus tā postīt nevar. Gan jau visu panāks.

Bet Jānim laika neiznāca un neiznāca tādai staigāšanai un ierādīšanai, kuru koku cirst. Viņam bij veikals un zeme Limbažos, māja apstrādājama Rumbiņos. Produktiem bij cena, tos vajadzēja realizēt naudā – vest uz pilsētu. Kur tad pilsētnieki lai ņemtu, ja nebūtu tādu laucinieku. Tas viss bij pareizi. No tuviniekiem naudu ņemt arī bij neērti.

Ar savām mazām vajadzībām tad gāju pie kaimiņiem, kas nebij veikalnieki un nemācēja tā pārdot.

Kaimiņi gan man naudu negribēja ņemt par nieku, kā viņi teica, un tad es otru reizi arī vairs nedrīkstēju tur iet. Bij kauns. Kauns ir tas, kas cilvēkā graužas uz iekšu, dusmas laužas uz āru.

Kad Jānis man aizliedza vistas turēt bez stingra ieslodzījuma, es dusmās liku Martai visas piecas nokaut uz reizi. Kad nav, lai nav! Iepriekš gan biju gribējusi tās pārdot, bet neviens nepirka. Un Jānis vakarā bij teicis: “Tā kā rīt lai tev tās vistas vairs nebūtu!” Un nebija arī. Tagad mums nebija nekā.

Un aukstums nāca virsū. Tikai Jānis parādījās reti un atkal pazuda.

Vēlā rudenī, kad Antons atbrauca no Rīgas, viņš kādu steru malkas mums sagādāja, bet tas bij maz. Vaļinieks, kas dzīvoja Rumbiņos, tad mums cirta zaļus alkšņus tepat no mūsu birzītes malas. Alkšņi dega grūti, bet ar sauso malku kopā aizkurt varēja. Tad es sēdēju pie plīts krāsniņas un pūtu un pūtu, un “skatījos ugunī un grimu bēdās”. Dzīvīte, dzīvīte. Tāda nu tā bija.

Pašā sniegainā novembrī uz manu nemitīgo lūgumu Ieva bij Limbažos saklaušinājusi un atsūtījusi man par palīgu kādu 16 gadus vecu meiteni – Idu.

Kad Ida pa dienu bij nocīnījusies ar žagaru piegādi, vakaros viņa skrēja uz veco māju un palika tur pļāpāt un sildīties līdz vēlai pusnaktij. Mēs ar bērniem sēdējām gultās pie mazītiņas petrolejas lampiņas – kvēpeklītes, un es viņiem stāstīju pasaciņas – arī mazas, lai viņi saprastu. Bērni par manām bēdām un ciešanām nekā nezināja. Viņi gribēja tikai ēst un dzert pienu, kas mums maz iznāca, jo vecā mājā arī nekādas bagātības nebij (vienīgo jaunpiena govi Jānis rudenī aizveda uz Limbažiem) un vīra māte mums nevarēja nekā dot. Viņa pati bij nevarīga uz kājām, gāja ar diviem spieķiem un retu reizi jaukā laikā pie mums atkliboja. Saimnieks bij Jānis. Un Jānis dzīvoja Limbažos. Šo saimnieku mēs gaidījām abas. Māte bij mājas “redzīgā acs”, viņai par visu nācās pastāstīt un par darbiem izjautāt, es viņai tikai uzbāzos ar saviem prasījumiem pēc malkas. Tāpēc Jānis reti un ne labprāt pie mums ienāca. Tādās reizēs viņš brītiņu pagrozījās savā lielajā kažokā un atkal aizgāja. Bij jāsteidzas, darīšanu bij daudz. Man bij tāda sajūta, ka es esmu kā muša vai lapsene, kas viņam sīc un dīc apkārt. Un viņš katru reizi apsolīja: “Nākošo reizi, kad braukšu…”

Decembrī laikus sarunāju pati divus malkas cirtējus un notvēru Jāni vecā mājā taisni tai brīdī, kad viņš bij atbraucis. Lai jele nu viņš nāktu ierādīt, kur cirst malku!

Nē, arī šoreiz viņš nevarēja, jo tūlīt viņš braucot uz Rūjienu zirgu pirkt. Un tiešām viņš grozījās kažokā, pātagu rokā. Bet svešus cilvēkus tāpat mežā laist nevar.

Malkas cirtēji aizgāja ar Friča svārkiem un cepuri, ko biju viņiem iedevusi par turpmāk darāmo darbu.

Šodien nesaprotu, kā es varēju tāda muļķe būt! Toreiz es domāju citādi par savu un citu mantu. Aiztikt to, kas man nepienācās, man likās tikpat kā zagt. Un kur tad es glābtos no pārmetumiem. Biju te, starp vīra radiem, viena pati. Mani neviens neaizstāvētu. Un no laika gala man bijis grūti panest naidu, panest kaut īsu brīdi to, ja uz mani kāds dusmīgs. Tad es mīļā miera dēļ labāk piekāpos. Tā mēs cerējām atkal un ticinājāmies ar alkšņu zariem.

Pašā Ziemas svētku vakarā Jānis bij atkal atbraucis. Bet vai nu svētku vakarā kāds mežā ies? Bet mēs vairs nevarējām izturēt. Roku un kāju locītavas mums bij uztūkušas resnas un sāpēja, sevišķi man un meitiņai. Un kad Jānis brauca mums garām pa taisnāko ceļu uz Limbažiem, es viņu apturēju un pielūdzos, lai taču viņš paņem mūs sev līdzi, vismaz pa svētku dienām.

Jānis bij ne tik vien skaists, bet arī iekšēji jūtīgs cilvēks. Tikai dzīve viņam bija uzlikusi it kā kādas bruņas un aizlikusi vairogu priekšā viņa labajai sirdij.

Šobrīd platajās kamanās atgriezās agrākais labais Jānis, un tas piekāpās un ņēma mūs sev līdzi.

Bija jauks brauciens un jauki tur nodzīvojām vairāk nekā nedēļu. Aizgājām pat pie ārsta sapampušo kāju dēļ. Tas esot no pastāvīgas salšanas, no aukstuma. Tur citādi maz ko varēja darīt.

Svētki beidzās. Mēs bijām aizņēmuši istabiņu, kur gulēja viņu bērnu aukle. Mums bij jābrauc projām.

Atgriezāmies izsalušā namiņā. Kūrām un pūtām atkal. Alkšņi dega pīkstēdami. Jānis nebrauca atkal, īstas malkas mums nebij.

Janvāris nāca jau pusē, saulīte sāka atgriezties. Varbūt kļūs siltāks, varbūt mēs kaut kā izturēsim.

Bet neizturējām. Meitiņai sāka kakliņš sāpēt, aizsmaka balss. Es liku kompreses, sildīju, darēīju, ko mācēju. Tad atkal atlaba. Saulainās dienās satītu nesu viņu ārā, domādama, ka vajadzīgs svaigs gaiss.

Pēkšņi viņai sāka celties temperatūra. Tas bij piektdienā. Par laimi Jānis bij iebraucis un palicis vecajā mājā pa nakti. Sestdienas rītā, kad meitiņai bija jau 40o, es skrēju uz veco māju. Atnāca Jānis. Viņš bij ar mieru braukt uz Limbažiem pēc ārsta, tikai vēl šo to nokārtošot.

Pulksten 11-os viņš atnāca atkal. Temperatūra meitiņai bij drusku nokritusies. Varbūt viņš varētu vēl aizbraukt uz Ķipenmuižu cūkām pēc miltiem? Tad pēcpusdienā viņš tūlīt brauks.

Bija pienākusi jau krēsla, kad Jānis pārbrauca. Ko nu vairs tik vēlā vakarā! Bet tad no rīta gan. Rīt no rīta viņš agri noteikti atsūtīs puisi vai pats atbrauks ar ārstu. Lai nu mēs paciešoties un gaidot.

Un mēs gaidījām. Jau rītā agri skatījos pa lodziņu, lai ieraudzītu ārstu braucam. Meitiņa mocījās un smaka nost. Tad atkal mazliet atlaba, tad atkal bija sliktāk. Auksta ziemas saule cēlās un līda gar debess malu uz priekšu. Nebij vairs rīts, bij diena. Es spiedos pie lodziņa, pa kuru varēja redzēt ceļu.. bet nebrauca, neviens nebrauca – tā līdz vakaram, līdz vēlai naktij.

Vecās mājas zirgi un vīri arī bij aizsūtīti uz Rīgu ar kaut ko un pēc kaut kā.

Ko darīt? Kas noticis? Vecā māte palīdzētu man, ja viņa ko zinātu un varētu. Mēs bijām bezspēcīgi. Meitiņai temperatūra cēlās un atkal nokrita.

Mēs cerējām vēl pirmdien visu dienu. Par velti. Otrdien es izmisumā sūtīju meiteni uz kaimiņu mājām ar lūgumu, lai iedotu kādu zirgu, ar ko aizbraukt uz Limbažiem pie krusttēva Jāņa, kas nu droši vien pats ir slims vai varbūt pat miris, ka neatbrauc pie mums. Tai dienā zirgu nevarēja dabūt, bet tikai trešdien. Meitene aizbrauca. Atkal mēs gaidījām un cerējām un baiļojāmies, kas gan nu būs noticis.

Vēlu vakarā Ida pārbrauca ar ziņu, ka krusttēvs svētdienas rītā …aizbraucis…uz Rīgu. Tante Ieva nevienu ārstu nav varējusi atsūtīt, jo pašlaik notikusi ārstu maiņa – vecais gājis prom, jaunais vēl nav atnācis. Vēl kādu meklēt nav bijis laika. Lielāku pārsteigumu un izmisumu vairs nevarēju iedomāties. Tas bij kā ar akmeni pa galvu. Es noreibu, apstulbu un kļuvu mēma. Šausmas nāca virsū kā vilku bars. Visu nakti sēdēju nomodā pie slimā bērna un gandrīz mehāniski darīju, ko varēju.

Ceturtdienas rītā jau pilnīgi apzinājos, ka mums visiem trim te jānomirst, jo arī mazais Zigurds jau bija slims.

Meitiņa vēl mocījās līdz pēcpusdienai. Tad viņa pēkšņi atdabūja balsi un skaļi un gari nopūtās un – beidza elpot. Mazā bij mirusi.

Iznesām gultiņu ar visu līķīti lielajā istabā. Es gaidīju, kas tagad nāks. Vai nāve bij aizgājusi? Vai viņa nevarēja nākt atpakaļ? Es negulēju visu nakti, salu un murgoju.

Piektdienas rītā pie dīķa piestāja kādas ragavas. Šurp nāca Limbažu tante ar kādu vīru lielā kažokā. Tante nu beidzot bij atvedusi ārstu, bet – par vēlu. Ievu laikam bij mocījusi sirdsapziņa, jo, kā viņa vēlāk pati atzinās, viņa atrunājusi Jāni tai rītā braukt uz Rumbiņiem. Gan jau tāpat pāriešot.

Ārsts nogrozīja galvu, saberzēja rokas un papūta dvašu, kas kā gariņi klīda pa telpu.

Vai tas iespējams, viņš teica, ka 20. gadu simtenī vēl tā dzīvo ar maziem bērniem?

Tad viņš lika mums žigli saģērbties un braukt visiem kopā uz Limbažiem, lai vēl glābtu puisīti, kuram jau bij 39o temperatūra.

Tā mēs pa dziļu sniegu, lielā aukstumā aizbraucām uz Limbažiem, atstājuši mirušo bērnu vienu mājiņā.

Limbažos tūlīt izsaucām no jūrmalas kādu ārstu, kam bij pretdifterijas potes. Iepotēja visus bērnus, arī svaines abus puisēnus, kas nemaz slimi nebij. Drīz mans puisītis atveseļojās.

Tagad viņš gulēja siltumā, bet es raudāju no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram. Jābrīnās, kur cilvēks tik daudz asaru ņem. Svētdienas vakarā pārbrauca Jānis no Rīgas, kur viņš bij nodzīvojis veselu nedēļu. Kad viņš brauca gar logu, es nodrebēju, it kā būtu ieraudzījusi ko briesmīgu. Kad viņš pienāca pie manis, es nevarēju viņam neko pateikt – ne labu, ne ļaunu. Viņš, protams, bij bēdīgs. Bet – tikai. Tas bij liktenis, pēc viņa domām. Viņš tur nejutās vainīgs. Ne Jānis, ne Ieva nekad neizteica kādu nožēlu, kādu pārmetumu sev. Paulīna pati bij vainīga… Varbūt. Katram pašam par sevi jāgādā. To jau es sapratu. Bet ja kaut ko apsola un neizpilda? Tik nopietnā brīdī? Es nezinu, kā man būtu, ja es tā būtu izdarījusi. Es nevaru iedomāties, kā varētu vēl tālāk dzīvot. Cik daudzas reizes turpmākā dzīvē netiku viņiem izdarījusi dažādus pakalpojumus. To nebūtu ko pieminēt, bet katru reizi tad man dūrās sirdī kā nazis: kāpēc man tā nedarīja? Es viņu vietā viņiem sen vairs nebūtu cilvēks, ar mani nerunātu, mani nosodītu, man pārmestu, ja es kaut daļu no tā būtu nodarījusi, ko man nodarīja. Kur tad es glābtos, kā dzīvotu? Bet es jau arī tā nekad nevarētu darīt.

Arī tagad es nevarēju pārtraukt radu attiecības, kā dažs labs man ieteica. Es negribēju “atdarīt”. Katra cilvēka pienākums ir nedarīt ļaunu.

Es noriju rūgtumu un nodarīto pārestību un mēģināju dzīvot tālāk. Man bij žēl mana dēliņa, kurš to vēl nevarēja saprast. Viņam tad būtu jāzaudē krusttēvs un mazie brālēni rotaļbiedri, kad viņi satikās. Un jāsatiekas mums bij. Es nekur nevarēju un negribēju aiziet no mūsu mājiņas, kur jutos piesaistīta uz mūžu. Ārēji izlikos, it kā par to nedomātu, bet jo smagāk tas spieda man sirdi.

Ārēji viss bij kārtībā. Visi ļaudis redzēja un domāja, ka esam saticīgi radi. Un jāsaka, ka tā arī bija. Visu mūžu esam nodzīvojuši labā saskaņā. Un pēdējos gados es arī labākus radus nemaz nevaru iedomāties. It īpaši un sevišķi tas attiecas uz Jāņa un Ievas meitu Birutu, kas tagad dzīvo pie manis Rīgā jau 15 gadus, jo mans dēls ir projām svešumā – Austrālijā.

Svētdien, pēc nedēļas, apbedījām meitiņu Umurgas kapos, blakus Fricim. Tur nu viņi abi gulēja līdzās, tāpat kā pirms gada vēl Rīgā uz dīvāna.

Kāpēc, kāpēc man jādzīvo?

Man jādzīvo mana dēliņa dēļ.

Tagad žēlabas par meitiņu it kā aizēnoja manas sāpes par Frici – tētatiņu. Tagad mēs bijām kā gabalos sacirsti – puse gulēja Umurgā, otra puse vēl dzīvoja.

Un mēs dzīvojām – es un mans mazais dēls, kas man bij pieķēries kā dadzītis, arvien, ja es viņu kaut kur neņēmu līdzi, saukdams: “Abada mammatiņu”, kas nozīmēja: abi divi ar mammatiņu.

Paliku Limbažos kādu mēnesi, jo biju galīgi novārgusi un nezināju, ko iesākt.

Pasts tagad darbojās cik necik kārtīgi. Aizrakstīju saviem vecākiem par nelaimi, kas mani piemeklējusi. Lūdzu, vai viņi nevarētu atbrīvot manu jaunāko māsu, kas tad atbrauktu uz kādu laiku pie manis.

Māsa atbrauca. Nejutos vairs tik vientuļa. Jau ar marta mēnesi sākām atkal dzīvot Rumbiņos. Tās taču bija un paliks manas mājas, no kurām nekad nešķiršos.

Pavasaris bij agrs, debesis augstas un Rīga tālu. Ko es arī tur lai būtu darījusi? Bet kaut kas man bij jādara, lai eksistētu. To izdomās pa vasaru.

Nupat maijā karš bij pilnīgi beidzies. Iesākās Latvijas laiki. Brāļi Bārdas – Jānis un Antons bij dzīvi palikuši. Tie priecājās, tāpat kā visi, kas varēja dzīvot. Mana ģimenes dzīve bij sākusies un beigusies grūtajos kara gados.

Rumbiņu mājas brāļi norunāja izdalīt starp abiem un apsaimniekot katrs savu pusi. Man palika Friča ieņemtais zemes gabaliņš ar viņa paša celtu mājiņu uz tā. Tā tas līdz mantojuma galīgai nokārtošanai, ko izdarīs un arī izdarīja vēlāk.

Jau laikus pieteicos, un mani pieņēma par skolotāju Pociema pamatskolā, kas vēlāk uz īsu laiku tika pārdēvēta par Fr.Bārdas skolu, jo Fricis tur bij skolā gājis.

Rudenī braucām uz jauno dzīvi skolā.

Ak, cik es biju naiva un muļķe savā tagadējā “apgādnieka” apziņā. Kā es pūlējos, lai mums nekas netrūktu, lai mēs vairs nesaltu kā Sibīrijā. Es iegādājos sivēnu, vistas un pat govi.

Govi? Kam man govs bij vajadzīga? Māsa gan to prata kopt un saimniekot, bet vai tad mums bij govij barība pa ziemu? Daudz vienkāršāk un lētāk man būtu bijis nopirkt pienu, nekā sienu un salmus, ko mums allaž nācās izlūgties no apkārtējiem kaimiņiem, kuru bērni bij mani skolnieki. Arī pašu govi, kas uz Friča vārda bij atstāta brīva no rekvizīcijas, tikai ar lielu lūgšanos uz laiku dabūju no Jāņa.

Kāds senais gudrais teicis, ka nezināšana cilvēkam nodara vislielāko ļaunumu. To es tiešām pieredzēju un vēl tagad nodrebinos, iedomājoties, kā es dzīvoju un gādāju par sevi un savu mazo dēlu.

Visi sīkumi nav uzrakstāmi, nedz arī tie ir tik atšķirīgi un izcili, lai tos pieminētu. Dziļi atmiņā gan iespiedies pats brauciens uz skolu.

Govi māsa aizveda jau agrāk. Dažas mēbeles un sīkākās mantas mums bij jāved ar zirgu. Bet kad nu iznāks zirgam vaļa? Skolas sākās, laika vairs nebij daudz. Beidzot kādā dzedrā rudens vakarā Jānis atvēlēja puspuisi ar zirgu mums palīgā. Sataisījām vezumu: šādas tādas mantas, traukus, drēbes, vistas un sivēnu.

Puspuisis brauks, paši iesim kājām. Māsa vezumu pieturēs, mēs ar puikiņu pieskatīsim. Bet – ak mīļā stundiņa! Turpat pāris simts soļu aiz mājas uz tiltiņa vezums apgāzās. Izvēlās petrolejas kanniņa un izlija. Puspuisis nebij nekāds stiprinieks, pie tam vēl gauži neapķērīgs. Neviens no vecās mājas par mums neinteresējās, nebij tuvumā. Katrs bij savā darbā, un krusttēvam arī nebij laika.

Sakrāvām atkal vezumu kā prazdami un braucām tālā.

Pie skolas, izkravājoties, paspruka sivēns un pazuda. Tas bij kronis visām ķibelēm. Kad beidzot sivēnu satvarstīja, bija jau pusnakts.

Tā sākās mana atraitnības dzīve. No laivas biju izmesta un peldēt nepratu. Un neesmu to arī iemācījusies pa visu garo mūžu.

No lauku skolas drīz pārgāju uz Rīgu. Iestājos augstskolā, ped. Nodaļā, bet pēc gada izstājos. Šai dzīves posmā sāku rakstīt – dažus īsus stāstiņus, ko šur tur arī iespieda, bet visvairāk dzeju. Mani dzejoļi sakopoti grāmatā ar nosaukumu “Vientulības prieks”, ko 1932.gadā izdeva A.Gulbis. Ja saskaitītu visus, kas iespiesti pēc tam periodikā Latvijas laikā, tad iznāktu tikpat bieza grāmatiņa, apm. 200 lpp.

Esmu arī tulkojusi, Latvijas laikā no vācu valodas Sirokauera romānu “Vecā un jaunā mīlestība”, ko iespieda “Jaun, Ziņas” (gan ar Antona Bārdas vārdu, bet tulkoju es), Gotfrīda Kellera stāstus, D.Holešas romānu Bento, Zeltiņa-Goldfelda vēstules no sabēras, dažus Gētes un Puškina dzejoļus un vēl šo to.

Padomju laikā esmu tikai atdzejojusi, visvairāk Tarasa Sevčenko dzejoļus. Tad vēl esmu atdzejojusi Ņekrasova ģenerāli Popliginu – ģenerāli Ķepaini.

Beigas.