Paulīna Bārda (dzim. Puskalne) dzimusi 1890.gada 8.jūnijā (pēc v.s. 27.maijā) Jelgavā. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Stendi. Mācījusies Pastendes un Stendes skolā.

1905.gadā dodas uz Rīgu. Strādā par grāmatvedi aptiekas preču kantorī, vēlāk par aptiekāra mācekli.

1915.gadā iegūst mājskolotājas tiesības vācu valodā un vēsturē.

1915.gadā apprecas ar dzejnieku Frici Bārdu. Ģimenē piedzimst divi bērni – Zigurds (1916.-1984.) un Ulrika Tamāra (1917.-1920.).

Pēc dzīvesbiedra un meitiņas nāves gadu strādā Pociema pamatskolā, tad 3 gadus Rīgā ebreju skolā, kur māca vācu un latviešu valodas. Vēlāk sāk strādāt kā tulkotāja laikrakstā “Pēdējā Brīdī”, tad kā korektore Valtera un Rapas grāmatu apgādā.

Dzejot sākusi jau skolas laikā. Pirmais publicētais dzejolis “Namdurvīs” publicēts 1920.gadā  “Latvijas Sargā”.

Pirmais dzejoļu krājums “Vientulības prieks“ iznāk 1932.gadā. Nākamie dzejoļu krājumi iznāk pēc ilgāka pārtraukuma - “Rudens putniņš” 1973.g., “Vakarsaulē” 1982.g. , dzejoļu grāmatas bērniem: “Vanadziņš un mazputniņi” 1974.g. un ”Bērnu dienas” 1979.g.

Rakstījusi arī stāstus, kuri ir publicēti tikai periodikā.

Kopā ar Antonu Bārdu sakārtojusi Friča Bārdas dzejas grāmatu “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam” (1923.) un “Vēstules” (1926.)

Tulkojusi A.Širokauera romānu “Vecā un jaunā mīlestība”, N.Ņekrāsova “Ģenerālis Ķepainis”(1955.), J.V.Gētes, A.Puškina, T.Ševčenko un citu autoru darbus.

Mirusi 1983.gada 7.oktobrī Rīgā.  Apglabāta Umurgas kapos.



 .