Kā tapa Friča Bārdas dzejolis “Dzīvīte”
Šoziem aprit 100 gadu Friča Bārdas dzejolim “Dzīvīte”.
1915.gadā
Fricis Bārda apprec Paulīnu Puskalni. Ir Pirmā pasaules kara
laiks. Daudzi cilvēki dodas bēgļu gaitās. Arī Bārdu ģimene
apsver šādu iespēju, tomēr nolemj palikt.
1916.gada pavasarī ir piedzimis Friča un Paulīnas Bārdu dēls Zigurds. Kara dēļ valda liels trūkums.
Vasaru ģimene pavada “Rumbiņos”. Neskatoties uz trūkumu, Fricis Bārda jūtas labi, bieži auklē savu mazo dēlu un priecājas par dzīvi – par dabu, debesīm un sauli, daudz dzejo.
Rudenī ģimene dodas atpakaļ uz Rīgu. Tagad tā dzīvo sliktā, vāji apkurinātā dzīvoklī. Par šo laiku Paulīna Bārda savās atmiņās raksta: “... mēs salām taisni briesmīgi. Mazo puisīti sildījām vairāk pie petrolejas lampas, jo arī elektrības dzīvoklī nebij. ... viss bij dārgs un grūti sameklējams....
Tai ziemā Fricis uzrakstīja “Dzīvīti” un kādu vakaru to svinīgi lasīja man priekšā. Mēs abi staigājām pa istabu un saskatījāmies… Tad viņš smaidīdams apgrieza mani sev apkārt, un mēs pasmaidījām abi. Dzīve. Te nu viņa bija… Un tāda… Bij jāpierod, un mēs pieradām”.
Pateicoties
Jāņa Mediņa komponētajai melodijai, Friča Bārdas dzejolis
“Dzīvīte” ir ne tikai izdzīvojis cauri laikiem, bet to zina
pat tie, kas Friča Bārdas dzeju nav lasījuši.